Uzņēmuma “Žurnāls Santa” meitas uzņēmums “Santas rezidence” kādreizējās sanatorijas ēku kompleksā Cēsīs, Gaujas ielā 88, veido viesnīcu, restorānu un parku. Nu jau paveikts liels darbs trīs koka ēku atjaunošanā. Tā kā 20. gadsimta sākumā celtās villas ir vietējās nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis, namus saudzīgi nojauca, detaļas restaurēja, un nami ieguvuši kādreizējo lepno izskatu. Tajos kopā ir 2000 kvadrātmetru.

“Viss ir zem jumtiem, palikuši tikai iekšdarbi, un jau sākam meklēt uzņēmumam “Santas rezidence” direktoru,” tā teic Santa Anča, uzņēmēja no Rīgas. Atbraukusi no Rīgas, viņa uzvelk garos gumijas zābakus un apstaigā pielijušo būvlaukumu. Viņa tagad jau domā par tiem, kas šeit ikdienā strādās. “Vispirms lūkosimies pēc cilvēka ar pieredzi viesnīcas vadīšanā, bet izskatīsim arī tos pieteikumus, kuros jutīsim pretendentu degsmi aktīvi strādāt un paveikt uzdoto. Otra lielākā izšķiršanās būs saistīta ar atbilstoša šefpavāra atrašanu restorānam. Ja jau cilvēki brauks uz viesnīcu, viņi gribēs arī paēst.”

Santa Anča spriež, ka viesnīcas direktors vai direktore starp cēsniekiem varētu rasties, bet izcils pavārmeistars pēc Santas Ančas novērojumiem brīvs te nebūs. Būs jāatved uz Cēsīm.

Īpašums Gaujas ielā iegādāts izsolē no Cēsu novada domes. Pašvaldība, sastādot izsoles nolikumu, paredzēja, kas pircējam jāpaveic, un tas nebija maz. Pašvaldība pieprasīja, lai šajā pilsētas vietā uzņēmējs investētu vismaz 1,4 miljonus eiro. Santa Anča tagad pasmaida – viss kļuvis daudz vērienīgāks. Cēsīs jau investēta divas reizes lielāka nauda. Gādāts arī par to noteikumu daļu, ka priežu mežs, kas šai vietā atrodas, būs brīvi pieejams ikvienam. Viesnīcas teritorija nebūs slēgta.

Uzņēmēja stāsta, ka Cēsu mērs rādījis rasējumu tiltiņam pār gravu un aicinājis tiltu atjaunot. “Arhitekte Iveta Cibule, ar kuru strādājam, veidojot “Santas rezidenci”, ieteica, ka saistībā ar gravu vērts izveidot ko interesantāku. Tā nonācām līdz tilta mājai,” Gaujas kalna mežā modernās arhitektūras celtni, paredzētu plašākiem, saviesīgiem pasākumiem, komentē Santa Anča. “Tas, ka man patīk dejas un balles, ir skaidrs. Te esam izlolojuši domu, ka tilta māja, kā to pagaidām saucam, dzīvos arī savu dzīvi, netraucējot viesnīcas darbam,” saka Santa Anča par klusumu un mieru, kas tiks uzturēts pašā viesnīcā.

Latvijā zināmā izdevēja Santa Anča, kuras veidotā izdevniecība sākās rudenī pirms 25 gadiem ar žurnāla “Santa” iznākšanu, šajos gados vārdu “Santa” padarījusi par Latvijas uzņēmējdarbībā pazīstamu un veiksmīgu zīmolu. “Ja 25 gadus esi strādājis viena vārda virzīšanai, reklamēšanai, tad, atnākot uz Cēsīm, bija jāliek atsauce uz “Santa”. Tā būs ne tikai rezidences nosaukumā. Viesu istabiņās izmantosim izdevniecības lielās fotogrāfijas,” stāsta izdevēja un piebilst, ka līdzšinējais veiksmes stāsts izdevējdarbībā tiks sasaistīts ar Cēsu veiksmes stāstu.

“Kāpēc Cēsīs un nevis Liepājā, no kurienes esmu cēlusies, ieguldu vairākus miljonus? Simpātiskākais, ko līdz šim esmu jutusi, ir tas, ka Cēsu pilsēta man liekas kā tāda Latvijas Indija. Indijā esmu pabijusi piecas reizes, tās pievilcību, harmoniju cilvēkos zināmā mērā uztvērusi, apjautusi. Cēsnieki ir apmierināti ar dzīvi savā pilsētā, ar to, kas viņiem jau ir. Tas jūtams un no malas liekas tik simpātiski. Katrs dzīvo savu dzīvi, dzīvo veselīgi, nav tās latviskās skaudības,” pamatojumu veiksmei Cēsīs izklāsta Santa Anča.

Noslēgto vienošanos ar pašvaldību par to, kā tiks izmantots nopirktais zemes gabals un ēkas, Santa Anča nosauc par laulību līgumu ar pašvaldību, no kura daudz kas atkarīgs, un piebilst, ka līgumu izpildīšot ar uzviju.

S.Anča: “Līgumā ierakstījām, ka Cēsīs izveidosim desmit jaunas darba vietas. Tagad skaidrs, ka ar tik maz darbiniekiem nepietiks. Kad visas celtnieku mašīnas būs prom, sāksies istabeņu un bārmeņu meklēšana. Cēsniekiem jāsasparojas, “Santas rezidencēs” būs vesela darba fronte.”

Vēl lielāka darba fronte ir pašai Santai Ančai: “Tas bija liels izaicinājums pēc 20 gadiem mesties pilnīgi jaunā biznesā. Ne visiem pietiek tādas drosmes. No viesmīlības biznesa pagaidām maz ko saprotu, taču jūtu, ka, uzsākot kaut ko pilnīgi jaunu, man sācies dzīvīgs laiks. Patiesībā nu ir atkal tests pašai sev – iziet no komforta zonas un ienākt pilnīgi jaunos, neiepazītas uzņēmējdarbības apstākļos. Katru dienu ir kādas problēmas, kas jārisina, tāpēc noturēšanās tajā ir jautājums, kā pats sevi saglabāsi. Visi veiksmes stāsti no malas izskatās skaisti, jo to, kā uzņēmēji domā un strādā, naktīm neguļot, jau citi neredz. Redz tikai rezultātu – to skaisto. “

Vaicāta, kāpēc viesnīcas izveidošanai Cēsīs izvēlējās vecus, nevienam nevajadzīgus namus, uzņēmēja atbild: “Man patīk vintage stils – lietas ar vecuma vērtību, ar iespēju veidot stāstu. Ja man nepatiktu šis stils, ne šo vietu, ne mājas es neatjaunotu. Man patīk vēstures elpa, un to gribu saglabāt. Un tas, ka visapkārt priedes, pats par sevi ir vērtība. Atbraucēji teic, ka sajūtot tādu kā augstkalnu gaisu.”

No tuberkulozes sanatorijas atstātā gēna šajā Cēsu vietā uzņēmēja sākumā mazliet baidījusies, bet nu vairs ne: ” Ienākot lielākajā no mājām, kura jau bija šausmīgā stāvoklī, ieraudzīju, ka tur joprojām atrodas bibliotēka. Man kā cilvēkam ar filoloģisko izglītību saprotams, ka tajā glabājas vērtības. Kopā ar draudzenēm un trīs celtniekiem uzlikām respiratorus un bibliotēku izšķirojām, atstājot trešo daļu – ap 500 grāmatām. Mazliet gan uztraucos, ka grāmatās varētu būt ne tikai mitrums, arī tuberkulozes baciļi, līdz uzzināju, ka jaunuzceltajā bibliotēkā Rīgā ir grāmatu gāzes kameras. Visas grāmatas pabija tajās kamerās un šobrīd stāv noliktas redakcijā Rīgā. Kad tās pārvedīsim uz Cēsīm, lielākajā no “Santas rezidences” mājām būs siena ar vecajām sanatorijas grāmatām. Arī tā būs šī nama pagātne, visvairāk pastāstot par 70. gados izdotajām grāmatām.”