Ziņas

Sabiedrība

Bojāgājušo vārdi apzināti

Pagalmā Pils ielā 12. Cēsu Politiski represēto biedrības pārstāvis Pēteris Ozols rāda skicesFoto: Māris Buholcs

Par to, ka Cēsīs vajag piemiņas vietu represijās cietušajiem, kur par bojāgājušajiem atgādinātu viņu vārdi, tiek runāts jau vairākus gadus. Izraudzītas arī vairākas vietas – Pils laukumā, dzelzceļa malā, Torņa ielā.

Tagad Cēsu Politiski represēto biedrība noskatījusi Pils ielas 12

nama sienu.

“Sauksim to par mazo čekas māju,” rādot pagalmā nelielu ēku, kur iekārtotas policijas garāžas un blakus atrodas noliktavas, saka politiski represētais Pēteris Ozols. Šajā ēkā kādreiz bijušas aizturēšanas kameras, daļa vēl saglabājušās. Garāžās būtu vieta ekspozīcijai par represijām. “Patlaban nevienu šī ēka īpaši neinteresē. Tai ir bojāts jumts,

dažādās šīfera plāksnes jānomaina. Lai ēku saglābtu,

jānozāģē divas lielas kļavas, kas ārda pamatus,” lietišķi stāsta Pēteris Ozols un uzsver, ka sarunās ar domes vadību vienojušies, ka kokus nozāģēs.

Patlaban represētajiem aktuālākais ir piemiņas sienas izveidošana Pils ielas 12 pagalmā. Dainis Andersons izstrādājis skices, kāda tā izskatīsies. Ieejot caur velvēm tagadējā policijas ēkas pagalmā, labajā pusē ir siena, kas atdala dažādus īpašumus. Pie tās iecerēts uzstādīt lielas plāksnes, uz tām

mazākas ar to Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem, kuri nošauti, gājuši bojā izsūtījumā. Pēteris Ozols rāda skices, ieejot pagalmā pie sienas uz planšetes būs apriņķa karte un

informācija par cietušajiem Cēsu apriņķa iedzīvotājiem – kritušo nacionālo partizānu vārdi, 1941. un 1949.gadā izsūtīto un bojā gājušo vārdi. Uz plāksnēm paredzēts ierakstīt 37 pagastu

621 cilvēka uzvārdu. “Viņiem nekur pasaulē nav piemiņas vietas. Viņi tika nošauti, gāja bojā ceļā uz Sibīriju, nomira izsūtījumā. Par daudziem, kurus izveda, nošāva, nav ziņu, kas ar viņiem noticis,” skaidro viens no piemiņas vietas izveidošanas iniciatoriem un uzsver, ka vēl var noskaidroties kāda nošautā vai nogalinātā vārds.

Pēc idejas autoru aplēsēm piemiņas plākšņu izgatavošana un uzstādīšana varētu izmaksāt vairāk nekā 20 tūkstošus eiro. Lai piesaistītu finansējumu, ir jābūt skaidram projektam. Pēteris Ozols stāsta, ka katrs uz plāksnes uzlikts burts maksā 50 centus. “Nauda jāvāc, runāsim ar visām Cēsu apriņķa tagadējām pašvaldībām,” bilst Cēsu politiski represēto biedrības pārstāvis. Cēsu novada pašvaldība ir piešķīrusi finansējumu 1500 eiro, lai varētu sākt darbus piemiņas sienas izveidē.

Siena, tāpat kā nelielā ēka, kurā atrodas aizturēšanas kameras, ir

valsts īpašums un ir “Valsts nekustamo īpašumu” pārziņā. Lai piemiņas sienu izveidotu, darbi jāsaskaņo ar tās īpašnieku. Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atzīst, ka šajā ziņā problēmām nevajadzētu būt.

“Vai pašvaldība būtu gatava šo ēku pārņemt un investēt muzejam? Tie ir lieli ieguldījumi, vairāki desmiti tūkstoši eiro. Ēka ir avārijas stāvoklī,” domas izsaka novada domes priekšsēdētājs un atzīst, ka patlaban pašvaldībai nav līdzekļu, lai ieguldītu. ” Tikai ar pašvaldības budžeta naudu to izdarīt nevarēs. Jāmeklē iespējas, kā piesaistīt finansējumu,” saka domes vadītājs un piebilst, ka represēto biedrības ieguldītais darbs tautas vēstures saglabāšanā,

iniciatīvas ir apsveicamas un atbalstāmas.

Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne vairākkārt paudusi viedokli, ka Cēsu apriņķa iedzīvotāju piemiņai, kuri gājuši bojā represijās, piemērotākā vieta būtu savulaik neīstenotā iecere – dzelzceļa malā sliedes, uz tām vagons, ap kuru plāksnes ar bojāgājušo vārdiem. “Tam jābūt mākslas darbam, kas cauri gadiem nākamajām paaudzēm atgādina par represijām Latvijā,” uzsver Dace Tabūne. Viņa arī nepiekrīt, ka tagadējās policijas garāžās vajadzētu izveidot ekspozīciju par represijām.

“Latvijā top Likteņdārzs, ir Stūra māja, Okupācijas muzejs, tepat netālu, Amatas novadā, Melānijas Vanagas muzejs. Tur ir augstā līmenī iekārtotas ekspozīcijas. Tās apmeklē cilvēki no visas pasaules. Represētajiem bija viens liktenis, protams, katram savas sāpes un ciešanas, katru dzīvi ekspozīcijā neieliks,” domās dalās muzejniece un atzīst, ka, protams, ja tiks veidota ekspozīcija policijas pagalma ēkā, muzejnieki iesaistīsies kopīgā darbā.

Pēteris Ozols savukārt uzsver, ka piemiņas siena un ekspozīcija par represijām, aizturēšanas kameras stāstīs par to, kā represijas skāra ģimenes Cēsīs un apkārtnē. “Tas jāzina vispirms jau mums pašiem, mūsu bērniem, mazbērniem. Par to jāstāsta tūristiem,” viedokli pauž Pēteris Ozols.

Patlaban vairākos bijušā Cēsu rajona pagastos ir izveidotas represēto piemiņas vietas, novadpētniecības muzejos, bibliotēkās, skolās savāktas represēto liecības, izveidotas arī ekspozīcijas. Amatā Melānijas Vanagas muzejs regulāri kopā aicina represētos. Rakstnieces dzīvesstāsts saskan ar daudzu jo daudzu represēto dzīvesgājumu. Savulaik cēsnieki un amatieši kopā rakstīja projektu piemiņas vietas izveidei dzelzceļa malā.

Pret to iebilda viena iemesla dēļ –

pārāk tālu no centra. Toreiz ES finansējumu piesaistīt neizdevās. Latvija ir tik maza, varbūt Melānijas Vanagas muzejs būtu īstā vieta šādai sienai – arī tāds viedoklis izskan no pašiem represētajiem. Te būtu vieta, kur sakrātos visa apriņķa represēto sāpes un ciešanas, pārdzīvotais, arī stāsti par atgriešanos dzimtenē. Te par tautas likteni atgādinātu bojāgājušo vārdi.

“Lūdzu, izmantojiet mūsu dzīvesstāstus, mēs varam pastāstīt, kā bija Sibīrijā. Izmantojiet, kamēr vēl esam,” uzsver Pēteris Ozols.

Cēsīs patlaban par represijās cietušajiem atgādina divas piemiņas vietas – Pils laukumā un dzelzceļa malā, kā arī plāksne pie bijušās čekas mājas Pils ielā 7, kur latviski un angliski rakstīts, ka “Šajā ēkā 1940., 1941.gadā,

1945. līdz 1991.gadam atradās komunistiskā režīma represīvās iestādes – čekas – Cēsu apriņķa daļa. Šeit cilvēkus pazemoja, spīdzināja, viņiem atņēma mājas, ģimeni, brīvību un dzīvību”.

Sarmīte Feldmane