Ziemā vairāk laika var veltīt, lai uzzinātu to, kas interesē, papildinātu zināšanas, atklātu sev ko jaunu. Cēsu Centrālās bibliotēkas novadpētniecības fondos, kur sakrāts daudz materiālu par vēsturisko Cēsu rajonu, nepieciešamo meklē aizvien vairāk cilvēku.

“Pēdējā laikā interesenti meklējuši materiālus par villām Gaujmalā, Vanadziņa māju, arheoloģiju Cēsīs, Cēsu Skolnieku rotu, latvāņiem, pilīm un muižām, arī kapsētām. “Druvā” nesen bija raksts par Kosu, vairāki meklēja vēl kaut ko par šo pagastu. Par to, kas parādās ziņās, interesenti meklē vairāk informācijas,” pastāsta Cēsu Centrālās bibliotēkas novadpētniecības bibliogrāfe Ināra Elbrete, bet kolēģe Elīna Riemere piebilst, ka ļoti liela interese ir par “Druvas” slejām “To­reiz un tagad” un “Cauri gadsimtiem”. Vecā un mūsdienu fotogrāfija mudina painteresēties vairāk par kādu namu, vietu, notikumu. Slejas arī rosināja bibliotēkai sagatavot ceļojošo izstādi par novadiem, tā bija daudzviet apskatāma.

“Arī veidojot ciltskokus, cilvēki periodikā meklē informāciju par tuviniekiem. Kādreiz avīzēs publicēja arī laulību un šķiršanās paziņojumus, tagad ir līdzjūtības, tas var noderēt, vācot ziņas par radiniekiem. Tā kā ir vienotā datu bāze, ir iespējams meklēt arī citu reģionu presē,” paskaidro Elīna.

Skolēni bibliotēkā meklē informāciju zinātniski pētnieciskajiem darbiem, bibliotēkas speciālistes atzīst, ka skolotāji parasti iesaka sākt tieši ar bibliotēku. “Viņus interesē visdažādākās tēmas. Mūs­dienu jauniešiem nav viegli strādāt ar drukātu informāciju. Jā, internetā var atrast gandrīz visu, bet jaunāko klašu skolēni neprot izvērtēt informācijas avotus, tās patiesumu. Izstāstām par uzticamiem avotiem, palīdzam meklēt katalogos,” ikdienas darbu atklāj I. Elbrete.

Interesenti arī raksta jautājumus e-pastā, piemēram, nesen bibliogrāfes palīdzēja atrast nepieciešamo informāciju par Paltmales kapsētu Līgatnē.

Katru dienu periodikā, kas nonāk bibliotēkā, tiek atlasīta informācija, kas saistīta ar vēsturisko Cēsu rajonu. Raksts tiek digitalizēts un ievietots datu bāzē. Tā būs pieejamas lasītavā. Speci­ālistes atlasa un apraksta informāciju par visiem vēsturiskā Cēsu rajona novadiem, to pagastiem, cilvēkiem, notikumiem, sabiedrisko un saimniecisko dzīvi. Cēsu bibliotēka lielāku uzmanību velta Cēsīm un novadam, pagastu bibliotēkas apzina sava pagasta dzīvi. “Vairs informāciju nekrājam mapēs. Viss tiek publicēts bibliotēku vienotajā informācijas sistēmā un elektroniskajā kopkatalogā, lasītājs attālināti var uzzināt, kādi materiāli ir Cēsu bibliotēkā,” stāsta Ināra un atgādina, ka periodika.lv var atrast ieskenētus rakstus līdz 90. gadu sākumam.

Bibliotēkas novadpētniecības lasītavā sakrāts daudz materiālu. Katrā mapītē kāda cilvēka dzīvesstāsts, notikumi pagastā, uzņēmuma attīstība un noriets, kādas kopienas sabiedriskā dzīve. “Daudzi pat nenojauš, ka bibliotēkā ir par viņiem savākta materiālu mapīte. Tas pārsteiguma brīdis ir neaizmirstams,” atklāj Elīna.

Novadpētniecības bibliogrāfe pastāsta, ka bibliotēkas lietotāji ne tikai izmanto to, kas savākts bibliotēkā, bet arī papildina tās krājumus. Liepēnietis Aivars Vilnis nodevis materiālus par Augusta Jullas dzimtu, par ķieģeļu cepļu un rūpnīcas “Lode” attīstību pagastā.

“Tas, kas ir bibliotēkas mapēs, pieejams ikvienam,” atgādina Ināra. Bet bibliotēkas arhīvā no pagājušā gadsimta vidus glabājas kartīšu katalogs. Tur ir kartītes, kurās atrodama informācija, ka bibliotēkā ir raksts par to un to, publicēts tad un tad. Bibliotēkās nopietni ar novadpētniecību sāka nodarboties pagājušā gadsimta 70.gados.

“Mēs neesam vēsturnieces, bet vēsture ievelk,” atzīst Elīna, un Ināra atgādina, ka novadpētniecībā ir viss: dzimtu un pagastu vēsture, literatūrzinātne, bibliogrāfija. Taču bibliotēkā nevāc dokumentus, to dara arhīvs, nevāc arī vēsturiskas lietas. “Mūsu galvenais uzdevums – apzināt, savākt un apkopot to, kas nodrukāts. Tā ir periodika, kartes, grāmatas. Ja informācija apkopota, viegli atrast nepieciešamo,” uzsver Elīna, bet Ināra papildina: “Tā jau šķiet, ka to, kas notiek šodien, atcerēsies vai gan jau atradīs internetā. Bet pēc desmit gadiem vairs nav atmiņā, kas un kā īsti notika. Tad presē var gūt objektīvas atbildes.”