Ziņas

Sabiedrība

Bezdarbnieka profils

Daudziem no mums darbs nav tikai iespēja nopelnīt naudu iztikai, bet gan nopietns stimuls laimīgai, pilnvērtīgai dzīvei. Tas dod stimulu rūpēties par savu izskatu, būt laipniem un dzīvespriecīgiem. Diemžēl neviens nav pasargāts no darba zaudēšanas un pievienošanās bezdarbnieku pulkam.

Bezdarbnieku skaits svārstās – vasarā sarūk, rudenī pieaug. Cilvēki, no vienas puses, sūkstās, ka nav darba, neviens neņem palīgos, jo trūkst vajadzīgo prasmju vai augstprātīgā uzņēmēja prasības nesamērīgi augstas, bet, no otras puses, darba devēji pikti norāda, ka visi normālie strādnieki esot aizbraukuši, palikuši vien slinkie bezdarbnieka pabalsta tīkotāji. Nav ne labu šoferu, ne atslēdznieku.

“Vislielākā problēma ir alkohols. Es jau no pirmā acu uzmetiena varu pateikt, vai cilvēks būs vai nebūs strādātājs,” saka z/s “Dimanti” pārstāve Dace Baikova. Viņa atzīst, ka cilvēki nav izvēlīgi un būtu jau darītāji, ja ne kaitīgais ieradums: “Teikšu godīgi – negribas riskēt. Es baidos ieiet pusdienās kūtī un secināt, ka govis nav izslauktas un pats strādnieks nekur nav atrodams.” Arī zemnieks Uģis Pīrs atzīst, ka ir tā sauktie brīvie strādnieki, kas staigā no saimnieka pie saimnieka. “Viņš pastrādā, tur, tad tur, tad vēl kaut kur, bet ilgstoši nekur. Nevar noturēties. Viņam interesē tikai gabaldarbs, pusdienas, jauna kompānija un pirmā nauda, par ko nopirkt grādīgo,” skaidro zemnieks.

Diemžēl šādi cilvēki veido bezdarbnieka profilu un nostiprina stereotipus, kādi veidojas par cilvēkiem, kuri ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) reģistros.

NVA Valmierā organizēja darba biržu. Bija interesanti pavērot gan darba meklētājus, gan darba devējus, un redzētais neiepriecināja. Jāpiekrīt uzņēmējiem – dažs labs uz sarunu ar saimnieku paņēmis divlitrīgo alus pudeli un pirms nākšanas pie sarunu galda kopīgi ar saviem tikko atrastajiem cīņas biedriem, pa aplīti, iestiprinās. Cilvēks, no kura pa gabalu nes dvinga, kura mati nav redzējuši ne ūdeni, ne ķemmi, ūsas un bārda iedzeltējusi no lētajām cigaretēm un tieši tāpat arī pirksti, meklē darbu. Kopskats paviršs un nekopts, mērķis – atrast darbu un no sirds strādāt – apšaubāms. Uzņēmēja skatiens pasaka visu, kārtējā vilšanās un zemē nomests laiks, kas varēja būt lietderīgi izmantots saimniecības darbos.

Pēc kādas pusstundas cilvēku burzma atkāpjas un paliek vairs tikai daži, tie, kas sākumā sastājušies kautrīgi pa maliņām. Redz, ka cilvēkam mājās trū-kums sēž pa stūriem, bet tās pašas dažas lietiņas un apģērbs uzturēti tīri un caurumi pielāpīti. Dodoties aprunāties, nākas secināt, ka katra otrā vārda galā nav krieviskais izskaistinājums, tātad ir cerība. No visiem ap pussimts redzētajiem tādas bija trīs sievietes un viens vai divi vīrieši – ne vairāk. Vai tiešām uzņēmējiem taisnība, un nav, kas strādā?

Situāciju skaidro NVA Valmieras filiāles vadītāja Agra Spurdziņa: “Nekādā gadījumā nedrīkst cilvēkus stereotipizēt. Visi nav vienādi. Aiz katra cilvēka stāv stāsts, problēma. Kopumā klientus var iedalīt četrās kategorijās: grib un var; grib, bet nevar; var, bet negrib; nevar un negrib. Mēs kā atbildīgā iestāde fokusējamies uz pirmajiem diviem. Pārsvarā tie, kas grib un var, paši atrod darbu un ilgi pie mums neuzkavējas. Mēs vairāk iedziļināmies tajos cilvēkos, kuri grib, bet kaut kā līdz galam pietrūkst, lai varētu. Varbūt nav atbilstošo prasmju vai kvalifikācijas. Tad mēs iedrošinām, cenšamies kopīgi rast risinājumu. Pārējo divu grupu cilvēki ir sarežģīti, bet arī šiem cilvēkiem ir ģimenes, bērni un citi dzīves apstākļi. Mēs nevienu neatgrūžam, nenosodām.”

Viena no pamatproblēmām ir samērā augstais strukturālais bezdarbs – cilvēkiem reģionos nav darba, jo nav attiecīgo nozaru uzņēmumu, un to tur nav, jo trūkst kvalificēta darbaspēka. Sanāk tāds koks ar diviem galiem, kam tik drīz arī, kā izskatās, risinājums neradīsies.