Ziņas

Sports

Bez pagātnes nav nākotnes

Kopā. Bijušas ūdens motosportists Gunārs Serbis un viņa sieva Astra (priekšā no kreisās) kopā ar saviem domubiedriem pulcējās uz kopīgu atmiņu pēcpusdienu.

Priekuļu baseina “Rifs” telpās uz atmiņu vakaru pulcējās bijušie un esošie Cēsu puses ūdens motosportisti. Tikšanās iniciators bija Zigfrīds Bitainis, kurš šim sporta veidam atdevis daudzus gadus un joprojām cenšas uzturēt dzīvu tā garu, vācot informāciju, iedvesmojot jaunos.

Taču vīri sanāca ne tikai lai atcerētos, bija arī svinīgs brīdis, kurā sumināja kādreizējo braucēju un treneri Gunāru Sebri. Viņš uzņemts Latvijas Ūdens motosporta federācijas Goda zālē, un šajā vakarā federācijas ģenerālsekretāre Ieva Tauniņa viņam pasniedza pateicību par ieguldījumu ūdens motosporta attīstībā.

“Jāatceras arī bijušie braucēji, lai būtu pārmantojamība. Tāpēc federācijā pēc tagadējā prezidenta Ata Slaktera iniciatīvas izveidota Goda zāle, kurā apkopojam informāciju par tiem braucējiem, kuri ieguldījuši savu dzīvi šī sporta veida attīstībā. Gunārs Sebris devis lielu ieguldījumu ne tikai Cēsu sporta dzīvē, bet šajā sporta veidā kopumā. Viņš pelnījis šo atzinību, jo ir to vidū, kuri veidojuši ūdens motosportu. Federācija ir atbildīga par vēstures apkopošanu, jo apzināmies, ka bez pagātnes nav nākotnes,” sacīja I. Tauniņa.

Z. Bitaiņa apkopotā informācija vēsta, ka ūdens motosporta pirmsākumi Cēsīs meklējami 1959. gadā Cēsu 1.vidusskolā, kur mačos sākuši braukt mācību daļas vadītājs un darbmācības skolotājs: “Tad to ievērojis Andrejs Krūmiņš, kurš Sadzīves pakalpojumu kombināta (SPK) darbnīcās sāka būvēt laivu. Uzradās citi interesenti, izveidojās komanda, pirmā Cēsīs, un jau nākamajā gadā viņi startēja pirmajos mačos.

Startēja veiksmīgi, un PSRS sacensībās A. Krūmiņš ieņēma ceturto vietu.

Darbošanās notika Ungurā, kur 1967.gadā viņiem pievienojās Priekuļu tehnikuma pasniedzējs Gunārs Sebris. 1972.gada beigās tehnikuma vadībai radās iespēja iegādāties dažas sacīkšu laivas un to dzinējus, un 1973 gadā radās Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma komanda, kurā iesaistījās darbinieki, pasniedzēji un audzēkņi. Par komandas treneri un vadītāju kļuva Gunārs Sebris.

Viņa vadībā pieci sportisti kļuva par PSRS sporta meistariem, daudzi ieguva PSRS sporta meistarkandidāta nosaukumu. Priekuļu tehnikuma komanda pastāvēja līdz 1990.gadam, kad iesākās pārmaiņu laiks.

Paldies Gunāram, kurš savulaik daudzus saindēja ar šo sporta veidu, arī mani. Bez viņa tehnikumā ūdens motosporta nebūtu.”

Apsveikt G. Sebri ieradās arī Alūksnes pārstāvis Gints Rozenbergs. Viņš uzsvēra, ka Gunārs bijis izcils treneris, skolotājs un azartisks sportists: “Pirms braukšanas uz šejieni piezvanīju leģendārajam braucējam Jānim Milleram, kurš reizē ar Gunāru tika uzņems Goda zālē. Viņš atcerējās Gunāru kā sīkstu sāncensi, un atmiņā Jānim palikusi epizode no sacensībām Jelgavā 1976.gadā. Startējuši apmēram 20 braucēji, uzvarējis Jānis, bet divi aizrautīgi sportisti

– Gunārs un Rihards Barons – neesot pamanījuši finiša karogu un

turpinājuši cīņu, lai noskaidrotu, kurš, galu galā, pārāks.”

Pats G. Sebris “Druvai” atzina, ka ir gandarījums par iekļaušanu Goda zālē, jo ūdens motosports joprojām esot asinīs. Atceroties pirmsākumus, viņš pastāstīja, ka, redzot SPK komandu treniņos, devies pie viņiem ar lūgumu, lai uztaisa laivu: “Viņiem toreiz nebija braucēja 500 kubikcentimetru klasē, jo nebija dzinēja. Man savukārt bija motors, bet nebija laivas. Viņi uztaisīja laivu, vispirms sāku braukt SPK komandā, līdz izveidojām tehnikuma komandu. Pirmās sacensības palikušas atmiņā ar to īpašo sacensību azartu, pārdzīvojumu, kad izdodas apsteigt sāncenšus. Šie adrenalīna pilnie brīži ir tas, kas vīrus vilina šajā sportā, kaut arī patiesībā tas ir ļoti bīstams,” teica G. Sebris.

Arī pats piedzīvojis pa kādam kritienam, tiesa, bez nopietnām sekām, ja vien neskaita, ka kādā no tiem ūdenī noslīcis viss, ko viņš kārtīgi salicis laivā – instrumenti, dokumenti. Tiesa, viens gadījums īpaši palicis atmiņā: “Kādās sacensībās, lai būtu mazāka gaisa pretestība, ielaidos, cik iespējams dziļi laivā, lai tikai acis pāri malai, lai redzu, kur braukt. Braucu, braucu, kādā momentā laivu sāka mētāt, gribēju tikt ārā, jūtu – kāds mani tur. Raujos, bet netieku. Izrādās, glābšanas vestes josta aizķērusies aiz latiņām laivas dibenā un notur mani. Sajūta bija ne pārāk, jo sapratu, ja apgāztos, tie nebūtu nekādi joki, jo netiktu laukā.”

G. Sebra kontā ir divi Latvijas čempiona tituli, vairākas sudraba un bronzas godalgas, arī sporta biedrības “Vārpa” čempiona tituls. Bijis arī biedrības “Vārpa” un Latvijas republikas jauniešu izlases treneris. Viņa audzēkņi par Gunāra aizrautību un neatlaidību teikuši: “Viņš izraks dzelzsrūdu, izkausēs to, izveidos darbgaldus, ar kuriem izgatavos motoru.”

Pasākuma gaitā katrs braucējs atcerējās kādu notikumu, atgadījumu, jo šis sporta veids patiešām ir ar tiem bagāts. Lai arī dažs iekļuvis pat bīstamos kritienos, tas nav mazinājis vēlmi braukt atkal. Tā adrenalīna deva, kā teica G. Sebris, vīrus vilina atkal un atkal.

Tiesa, šobrīd vairs nav tās masveidības kā kādreiz, taču izzudis šis sporta veids nav. Federācijas ģenerālsekretāre atzīst, ka situācija ir atbilstoša mūsdienām: “Prieks, ka sporta veids saglabājies gandrīz visās pilsētās, kur tas bija ziedu laikos, tostarp Cēsīs. Ienāk arī jaunie braucēji,

arī Cēsīs – Renārs Riders, Kārlis Dieviņš, kurš šogad kopvērtējumā savā grupā ieņēma ceturto vietu.

Federācija domā arī par sporta veida popularizēšanu, un šobrīd tas notiek ar projektu “Formula Future”, kur jaunie iesācēji no septiņu gadu vecuma sāk braukt ar piepūšamajām laivām ar motoriem. Ceram nākamgad šo projektu īstenot arī Valmierā, te liels nopelns Zigfrīdam Bitainim, kurš ar visu sirdi ir šajā sporta veidā. Jau pierādījies, ka tas piesaista jauniešus ūdens motosportam, un ceram, ka šī iniciatīva dos papildinājumu. Tomēr jāsaprot, ka ūdens motosports

nekad nebūs masveidīgs.”

Jānis Gabrāns