Ziņas

Sabiedrība

Bērniem vajag kustību

Uzticas bērniem. Sanda Pogule apsver domu pārcelties uz Jaunpiebalgu, lai bērniem būtu vieglāk apmeklēt interešu pulciņus.Foto: Monika Sproģe

Ārpusskolas aktivitātes ir svarīgas bērna attīstībai un veicina viņa redzesloka paplašināšanos, palīdz iegūt lielāku pašcieņu, ļauj kļūt mērķtiecīgākam un atklāt savas stiprās puses, kā arī iegūt jaunus draugus. Zosēnos ir samērā maz iespēju, kur savus talantus izkopt, taču vecāki ir atraduši ceļu un veidu, kā palīdzēt saviem bērniem kļūt veiksmīgiem arī ārpusskolas nodarbībās.

Sanda Pogule ir Zosēnu pagasta bērnudārza audzinātāja, viņas jaunākie bērni Agnija (8) un Matīss (6) darbojas tautisko deju pulciņā Zosēnos, bet Jaunpiebalgā māsiņa un brālītis apmeklē futbola pulciņu.

“Mēs dzīvojam vairāk nekā 15 kilometrus no Jaunpiebalgas, kur bērni iet skolā un apmeklē futbola nodarbības. Ceļu uz skolu un atpakaļ uz mājām mazie mēro patstāvīgi. Man veicies, ka skolas autobusa šoferītis ir personīgi pazīstams, viņš manus bērnus nedaudz pieskata, kā aizbrauc, atbrauc. Jaunpiebalgā uz lielo sporta zāli, kur notiek futbola nodarbības, no skolas ar kājām jāmēro gandrīz divi kilometri. Es nevaru atstāt darbu bērnudārzā, lai savējos izvadātu pa pulciņiem, tāpēc dažreiz palīgā nāk vecākā meita, kas tagad dzīvo Jaunpiebalgā.” Pagājušajā gadā Sanda vēl mazos pavadījusi uz autobusu, jo bērni bijuši bailīgi, kaut gan Matīss esot drošāks par “lielo” māsu.

Sandas mazajiem rīts sākas pirms septiņiem, autobuss uz Jaunpiebalgu iet pusastoņos, bet mājās bērni pārrodas ap pieciem: “Viņiem gribot negribot ar visu pašiem jātiek galā. Pagaidām ir labi, jo Jaunpiebalgā bērnudārzs un mazā skoliņa ir vienā ēkā,” saka Sanda.

Sanda uzskata, ja bērnam ir interese un vēlēšanās ar kaut ko nodarboties, vecāku uzdevums ir dot viņam iespējas izpausties: “Ir jāļauj bērnam sevi kaut kādā veidā pierādīt, jo tieši bērnībā var redzēt tās spējas, kas viņam ir un kuras dzīves gaitā var attīstīt. Šādās nodarbībās bērnam paplašinās redzesloks, viņš kļūst patstāvīgāks, pieaugušāks. Mājās nekad to nevar iedot. Pateicoties pulciņiem, bērns ir nodarbināts, aizpildījis laiku un izlicis enerģiju. Matīss ir ļoti kustīgs, un tādi ir daudzi bērni, kas dzimuši pēc 2000. gada, viņiem vajag kustību, tāpēc futbols ir viens no veidiem, kur šo enerģiju izpaust mērķtiecīgi un veiksmīgi. Uz futbola nodarbībām gan Agniju, gan Matīsu nekad nav nācies pierunāt, bet uz tautiskām dejām gan šad tad negribas doties.”

Sanda atzīst, ka attālums, kas mazajiem katru dienu no dzīvesvietas jāmēro līdz Jaunpiebalgai, kur mācības un pulciņi, sarežģī nodarbību apmeklēšanu. To iespēju dēļ, kādas Jaunpiebalga piedāvā bērniem, sieviete apsver domu pārcelties. Sanda labprāt sūtītu mazos arī Jaunpiebalgas Mākslas skolā, bet šādu iespēju liedz tālais ceļš uz māju: “Redzu, ka Agnija ļoti skaisti zīmē, bet tas pagaidām ir talants, ko, žēl, bet nevaru palīdzēt bērnam attīstīt. Arī futbols ir uz vecāku atbildību, jo bērns ir no bērnudārza jāizņem un jāaizved uz pulciņu, tāpat arī būtu ar mākslas skolu vai mūzikas skolu, bet es strādāju Zosēnos, man tas vienkārši nav iespējams.”

Par to, kā mazuļi mēro ceļu gan uz nodarbībām, gan uz mājām, Sanda raizējas, bet saka, ka mācās uzticēties: “Viņiem jāpaspēj uz autobusu, jāiet pāri lielam ceļam, un viņi tomēr iet vieni paši, tad palūdzu lielo meitu, lai paskatās, vai nenokavē autobusu, jo tik maziem bērniem vēl nav nostabilizējusies laika izjūta.”


Katru vakaru pa nodarbībai

Dravantu ģimenē ārpusskolas nodarbībās iesaistījušies trīs bērni – Reinis (10), Renāte (3) un Rūdolfs (15). Ar basketbolu aizraujas Rūdolfs, un tīri likumsakarīgi, jo puisis ir gara auguma, savukārt Reinis iestājies jaunsargos, iesaistās regbijā un tautiskajās dejās. Pastarīte Renāte nav no malā stāvētājām un arī sper savus pirmos soļus deju pulciņā Zosēnos.

GĀDĪGA. Trīs bērnu mamma Sanda Dravante rūpējas, lai visiem bērniem būtu ārpusskolas nodarbības.

* GĀDĪGA. Trīs bērnu mamma Sanda Dravante rūpējas, lai visiem bērniem būtu ārpusskolas nodarbības. Foto: MONIKA SPROĢE

 

“Interese par dažādām nodarbēm nāca no pašiem bērniem, mums atlika tikai atsaukties viņu aicinājumam,” saka mamma Sanda Dravante. “Pagājušajā gadā regbijs Jaunpiebalgā parādījās kā kaut kas līdz šim vēl nebijis, un, kur viens, tur visi.” No tiesas jāapbrīno bērnu izturība šādu slodzi savienot ar mācībām un labu uzvedību, jo Zosēnos, kā zinām, pamatskolas nav, uz skolu jābrauc ar autobusu, tādēļ rītos jāceļas agri, bet mājās viņi atgriežas reizē ar vecākiem, kad viņiem beidzies darbs. “Ja vīram darbs nebūtu Jaunpiebalgā un uz pulciņu būtu jābraukā speciāli, tas izmaksātu diezgan daudz, taču atbalstīt vajag, jo fiziskas aktivitātes norūda. Tā kā Reinis ir apmierināts ar savu izvēli, mums viņš nav jābiksta, toties agrāk, kad dēls vēl mācījās mūzikas skolā un spēlēja ģitāru, tad gan rokas sāpēja, kājas sāpēja, vārdu sakot, visādi attaisnojumi, lai tikai nebūtu jāiet uz mūzikas nodarbībām. Šajā cīņā puika mūs uzvarēja, mēs sapratām, ka nav jēgas bērnu mocīt.”

Tagad ir pretēji, Reinis pats raujas uz regbiju. Sākumā par šo sporta veidu Sandai nebija īsti priekšstata, bet, kad paskatījās, tad acis iepletās. Domāju, uz kurieni es to bērnu esmu palaidusi! Sapratu, ja nopietni grib ar regbiju nodarboties, zobiem vajadzīgi aizsargi, jo spēles elementos un taktikā ietilpst grūstīšanās, ķeršanās kājās un zemē raušana. Formas dod skola, bet bruņu nav. Dažreiz spēles karstumā puikas pastrīdas, tomēr regbija noteikumos ir strikti pateikts, ka pēc spēles nekādas savstarpējās attiecības nedrīkst kārtot. Spēle paliek spēle.”
Ar Renāti iznāk nedaudz citādāk, jo Renātes ome ir kultūras nama vadītāja, līdz ar to kultūras namā viss šķiet pazīstams. “Nez, kā izvērstos dejošana, ja visi būtu sveši. Tagad ome mums ir liels palīgs, jo piecos, kad meitai sākas dejošana, es vēl esmu darbā. Tāpēc par Renātes dejošanu rūpi tur mana mamma,” saka Sanda.

Dravantu ģimenē gandrīz katru vakaru kādam bērnam ir ārpusskolas nodarbības, bet sestdienas, svētdienas nereti paiet, piedaloties sacensībās.


Rūpes un prieks

Mārīte Sietiņa ir audžumamma četriem bērniem – Laurai Miškai (13), Laurai Krūmiņai-Sūnai (13), Ralfam Miškam (15) un mazajam Robertam Strautniekam (6).

Mārīte stāsta, ka visi viņas audžubērni ir ļoti talantīgi un jau kopš mazām dienām piedalījušies dažādos pasākumos, kuros guvuši atzinību, uzslavas un uzvaras: “Bērnudārza laikos bērni piedalījās vokālistu konkursā “Cālis”, konkursā “Nāc līdzās” un kļuva par vieniem no 12 Latvijas laureātiem.

AR SMAIDU. Mārītei Sietiņai netrūkst dzīvesprieka, to viņai sagādā audžubērni.

* AR SMAIDU. Mārītei Sietiņai netrūkst dzīvesprieka, to viņai sagādā audžubērni. Foto: MONIKA SPROĢE

 

“Pabeidzot pirmo klasi, viņu izvēles izkristalizējās pavisam skaidri un bērni paši iestājās dažādos interešu pulciņos gan savā skolā Drustos, gan, protams, mūzikas skolā Jaunpiebalgā. Tagad abas Lauras spēlē klavieres un flautu, bet Ralfs klavieres un trompeti. Drustu skolā visi apgūst tautiskās dejas, Laura Krūmiņa – Sūna dzied ansamblī, bet Ralfs labprāt spēlē teātri, ” ar lepnumu stāsta Mārīte.

Par laimi, bērni ar savām nodarbībām tiek galā paši, jo daļa pulciņu ir turpat skolā un līdz autobusam uz mājām visu var pagūt: “Man viņi ir lieku reizi jāaizved uz koncertiem un ģenerālmēģinājumiem, bet tas nav tālu. Uz Jaunpiebalgu viņi aizbrauc ar satiksmes autobusu, bet man jābrauc pakaļ. Šogad mūzikas skolas nodarbības notiek trīs reizes nedēļā, bet ir bijuši gadi, kad nodarbības ir četras un piecas reizes nedēļā.”

Slodze bērniem iznāk liela, un grūti pateikt, kā tas ietekmē viņu mācības, bet Mārīte saka, ka dienas beigās visi ir noguruši: “Citreiz mēs tikai ap astoņiem vakarā atgriežamies mājās, un gadās, ka vēl kāds mājasdarbs jāizpilda.”
Svarīgs noteikums katram mūziķim ir neatlaidīgs darbs, vingrināšanās, tāpēc arī Mārītes bērniem katram ir savs instruments: “Ir instrumenti, kurus nomājam, tas ir liels pluss, ka neprasa obligāti iegādāties. Ralfs trompeti iegādājās pats, bet par simbolisku samaksu. Esam pirkuši klavieres, jo tās vajag visiem trīs bērniem, solfedžo jābūt sagatavotam. Mums ir prieks dzirdēt viņus spēlējam klavieres, redzam, kā viņu prasmes attīstās. Dažreiz pat rīkojam savus koncertiņus.”

Sestdienās Ralfs kopā ar Zosēnu medniekiem iet par dzinēju medībās, un viņa interešu loks paplašinās. Mārīte uzskata, ka ikviena lietderīga nodarbe bērna attīstībai nāk tikai par labu: “Attīstās visi procesi:domāšana, uztvere, koncentrēšanās spējas un māka uzstāties svešas publikas priekšā. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – prast sevi parādīt un celt pašapziņu.”