Ziņas

Sabiedrība

Bērni maina prioritātes

Visjaukāk kopā. LīgaFoto: Māris Buholcs

Cēsnieku Līgas Martinsones un viņas dzīvesbiedra Gata ģimenē aug divas meitiņas – Elzai būs četri gadi, bet Emīlijai ir gads un divi mēneši.

Divi mazuļi ģimenē nav sagadīšanās, bet gan Līgas un Gata izlolots sapnis, kas kļuvis par īstenību. Abas māsiņas ilgi gaidītas un sagaidītas. Līga stāsta, ka abas meitas ir draudzīgas: “Kad Emīlija piedzima, pirmos mēnešus vecākā māsa ļoti vēlējās mazo bučot, mīļot, gribēja palīdzēt mainīt autiņbiksītes un apģērbt mazuli. Kad mazā sāka rāpot, bija mirklis, kad vecākā meitiņa, šķiet, izjuta konkurenci, jo arī mazajai māsai radās interese par Elzas mantām. Tomēr jāsaka, ka abas sadzīvo harmoniski un mīļi. Dažreiz vecākā meita pārāk stipri samīļo mazāko, un pati tad paskaidro – māsa man ir tik ļoti, ļoti mīļa! Tagad mazā ir kā astīte māsai – staigā pakaļ, ķer viņu. Kad māsa pārnāk no bērnudārza, mazā viņu sagaida spiegdama.” Ja ierodas ciemiņi, tad gan esot jāpiedomā, lai uzmanība tiek izrādīta abām, lai Elzai nerastos iemesls sevi īpaši izrādīt.

Ikdiena Līgai rit mājās ar mazāko meitiņu. Elza apmeklē bērnudārzu jau kopš gada un četru mēnešu vecuma, tagad novakarēs viņai vēl ir arī dziedāšanas un dejošanas nodarbības. Gatim ikdiena ir noslogota, viņš strādā galdniecībā, kā arī Cēsu Profesionālajā vidusskolā, turklāt daudz laika paņem arī florbola treniņi, tomēr tēta loma ģimenē ir svarīga. Īpaši liels prieks abām meitiņām ir ar tēti spēlēties, dauzīties un apgūt ko jaunu, interesantu.

Līga stāsta, ka Elzai bērnudārzs paticis kopš pirmās dienas, ne reizi bērns nav raudājis tā dēļ, ka jādodas uz bērnudārzu. No rītiem meitiņa kļuvusi čīkstīgāka vien tad, ja jutusies nevesela. Līga novērojusi, ka raudāšanai no rīta vienmēr seko slimība. Slimošana, kā jau lielākoties visās ģimenēs, kurās ir mazi bērni, ir aktuāls jautājums arī Līgas un Gata ģimenē. Diemžēl vīrusi, ko Elza noķer bērnudārzā, nonāk arī pie mazās māsas un vecākiem. “Veram ķiploku virtenes, mazgājam rokas, vēdinām telpas, tomēr pilnībā izbēgt no vīrusiem nav iespējams. Gadās, ka slimojam visi četri reizē vai pēc kārtas. Pavisam grūti bija tad, kad Emīlijai bija pirmie mēneši. Ļoti skarbi atceros reizi, kad Elza un tētis saslima ar vēdervīrusu. Emīlijai bija vien četri mēneši, sapratu, ka viņa nedrīkst saslimt, jo tik mazam bērnam vēdervīrusi ir bīstami un, visticamāk, saslimšana nozīmētu došanos uz slimnīcu. Darīju visu iespējamo, lai es un mazā nesaslimstam – mainīju palagus, drēbītes, vēdināju telpas, dezinficēju rokas. Bija grūti, bet izdevās palikt veselām,” atceras Līga.

Tagad Emīlija mammas pienu ēd vien vakaros pirms miedziņa un dažreiz arī naktīs. Līga atzīst, ka nav pārliecināta, vai patiešām laikā, kamēr mazais ēd tikai mammas pienu, slimo mazāk: “Grūti pateikt, jo mazā no māsas aizguva daudz vīrusu. Iespējams, mammas piens palīdz būt izturīgākam pret vīrusiem, tomēr jāsaprot arī tas, ka visi ģimenes locekļi ir ļoti lielā saskarsmē – mīļošanās, bučošana ir ikdienas sastāvdaļa, un šādi arī vīrusi pāriet vienam pie otra.”

Līga un Gatis piedzīvojuši divas ļoti dažādas dzemdību pieredzes, kaut arī abas notikušas ūdenī. Elza dzimusi smagās dzemdībās: “Nedēļu pirms dzemdībām mazā izdomāja no pareizās dzemdību pozas apgriezties ar kājiņām uz priekšu. Domu par ķeizargriezienu tomēr atmetām. Sākoties dzemdībām, nevarēja prognozēt, ka viss izvērtīsies tik smagi – beigās atklājās, ka mazulītei ap kaklu aptinusies nabas saite un

vēl citi sarežģījumi, kas lika dzemdības ūdenī tomēr mainīt uz klasiskajām. Bija emocionāli smagi, jo Elziņai nācās pagulēt arī intensīvās terapijas nodaļā, tomēr viss beidzās labi. Par to ļoti pateicīgi esam arī vecmātei Aijai Mikovai, kura daudz palīdzēja. Kad gaidījām otru meitiņu, zinājām, ka atkal dzemdībās gribam satikt šo pašu vecmāti.”

Līga atzīst, ka viņai, otro bērnu gaidot, ļoti gribējies dzemdības izbaudīt skaisti un harmoniski, jo pirmās diemžēl tādas nav bijušas: “Pirmās dzemdības bija ļoti satraucošas, dažubrīd, šķiet, atrados citā dimensijā. Taču otrās dzemdības bija harmoniskas, pa vidu kontrakcijām mierīgi sarunājos ar Gati, vecmāti, izbaudīju mirkli, ka tūlīt, tūlīt satikšu savu otro meitiņu.”

Lai gan pirmās dzemdības bija smagas, tas nav atturējis no domām par otru bērniņu. Bailes gan bijušas, tomēr palīdzējušas sarunas ar mammu un vecmāti, tas mudinājis daudz domās runāt ar mazo punčiemītnieku un iekšēji noskaņoties uz to, ka viss būs labi.

Emīlijas mēneša jubilejā kopā ar vecmāti A. Mikovu noticis saru dzīšanas rituāls pirtī. “Tas bija jauks mirklis. Pirtiņā mazulei uz galvas uzklāja lielu, slapju kļavas lapu. Mazo noguldīja uz linu dvielīša un masēja ar mammas pienu. Sari patiešām nāca, pēc tam- apmēram divu nedēļu laikā – bārdas rugājiem līdzīgie sari nokrita paši. Galvenā būtība saru dzīšanai ir tā -, kamēr tie nav izdzīti, bērnam ir kņudinoša sajūta, tādēļ bērns ir nemierīgāks, bet, kad sari iznākuši, ir vieglāk un bērns ir mierīgāks,” skaidro Līga.

Līga pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezīsies darbā Valmierā, kur viņa bija “Hesburger” vadītāja. Līga priecājas, ka mājās ar meitiņu varēs pavadīt vēl vairākus mēnešus, jo atzīst, ka dienas kopā ar bērniem izbauda kā lielu vērtību: “Laiks mājās paskrien ārkārtīgi ātri. Būšana mājās, divu meitiņu audzināšana ļoti disciplinē. Nevis ierobežo, bet liek plānot laiku, jo daudz jāpaspēj. Jāpaspēj pagatavot ēdienu, piekārtot māju, paspēlēties, iziet pastaigā ar mazo meitiņu, aiziet pēc vecākās meitiņas uz bērnudārzu. Jāatzīst, ka pirms meitiņām darbam manā dzīvē bija ļoti liela nozīme. Ja vajadzēja, varēju par darbu sākt domāt četros rītā un strādāt līdz desmitiem vakarā. Tagad prioritātes ir mainījušās. Darbs nenoliedzami ir svarīgs, bet apzinos, cik būtisks un skaists ir laiks, ko pavadām ar bērniem, to gribas izbaudīt pēc iespējas vairāk.”

Māra Majore – Linē