Ziņas

Sabiedrība

Baltais spieķis pilsētvidē

Krūmi pārņem ietvi. nKrūmi pārņem ietvi. Ejot pa trotuāru, redzes invalīdam Egonam Zariņam jāpārvar šķēršļi - krūmu zari. Foto: Foto: Māris Buholcs

Cilvēkiem ar redzes invaliditāti Cēsīs droši pārvietoties traucē krūmi, kuru zari liecas pār ietvi, ceļa zīmes, kas mēdz būt galvas augstumā, pie remontējamiem namiem novietoti būvgružu konteineri un vēl citi šķēršli, kas atrodas uz trotuāriem. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību cilvēkiem ar redzes traucējumiem, Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) Cēsu teritoriālā organizācija, atzīmējot Starptautisko baltā spieķa dienu, nedēļas garumā rīko un piedalās vairākos pasākumos. Šajā saistībā bija rīkota arī tikšanās ar Cēsu novada pašvaldības komunālinženieri Didzi Ozoliņu, kur ar redzes invalīdiem runāja par grūtībām pilsētvides un dažādu pakalpojumu pieejamībā.

“Mūsu mērķis ir saprast vienam otru, kā arī ieraudzīt jaunas vai citādas iespējas vides pieejamības veicināšanā cilvēkiem ar redzes invaliditāti,” norāda Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālā rehabilitācijas dienas centra priekšsēdētājas vietniece Aija Rīvīte. Viņa uzsver, ka sarunas dalībnieki vēlas pašvaldībai sniegt priekšstatu par savu ikdienu, lai turpmāk skaņojot dažādus infrastruktūras objektu projektus, tiktu ņemtas vērā arī redzes invalīdu vajadzības.

A. Rīvīte pauda, ka iedzīvotāji, tajā skaitā diskusijas dalībnieki, kuri bija sagatavojuši jautājumus pašvaldības deleģētam pārstāvim, labi nepārzina, kur beidzas pašvaldības un sākas privātā vai uzņēmēja atbildība, taču uz daudzām sasāpējušām problēmām visiem kopīgi izdevās rast kopsaucējus.


Diskusijas laikā LNB Cēsu organizācijas biedri lūdza D. Ozoliņu izveidot divas speciālas invalīdu transporta stāvvietas uz Valdemāra ielas, iepretim biedrības ieejas durvīm, un viņš apsolīja lūgumu izpildīt tuvāko divu nedēļu laikā. Tāpat pašvaldības pārstāvis solīja drīzumā sazināties un lūgt “Latvijas Dzelzceļa” darbiniekus marķēt stacijas ēkas kāpnēm, kas ved uz skvēru, pirmo un pēdējo pakāpienu ar koši dzeltenas krāsas materiālu. Kā zināms, vājredzīgi cilvēki vadās pēc speciāliem marķējumiem. “Skumji, bet joprojām ir uzņēmēji, kuri neievēro šādus lūgumus. Daļa no tiem, kurus esam uzrunājuši, bijuši atsaucīgi, tomēr vairums mūsu aicinājumu klaji ignorē,” pauž A. Rīvīte.

Lai spētu attēlos pamatot vides nepieejamību, dažs no sarunas dalībniekiem bija nofotografējis aplamības. Tas ļāva klātesošajiem saprast, cik nopietns apdraudējums ir izcilnis uz ietves, nelīdzens trotuāra segums vai pat grāvis ietves malā cilvēkam, kas pārvietojas ar balto spieķi vai paļaujas tikai uz savu vājo redzi. D. Ozoliņš lieliski saprot šo cilvēku bažas: “Kur iespējams, tur arī darīsim, taču, protams, tur, kur drīzumā paredzēta vērienīga rekonstrukcija visas ielas garumā, operatīvus pasākumus neveiksim. Tāpat arī vienas “pumpas” dēļ nemainīs bruģi, tāpēc katra situācija jāvērtē atsevišķi.”

Antra Kronberga bija viena no tām diskusijas dalībniecēm, kura dedzīgi iesaistījās sarunās. Viņa pašvaldības pārstāvim taujāja: “Vai paši esat pamanījuši, ka visa pilsēta ir pamatīgi aizaugusi? Ka pamatīgi aizaugušas visas stratēģiski svarīgās vietas pilsētā?” Sieviete uzsvēra, ka krūmu zari iestiepjas trotuāru trajektorijā un traucē orientēties: “Apstādījumi un krūmi sastādīti tā, ka beigās pa trotuāriem nevar viens otram garām paiet divi gājēji,” pauž A. Kronberga, bet A. Ozoliņš atbildēja, ka šajā gadījumā krūmu zari, kas stiepjas pār trotuāru, pa kuru jāiet gājējiem, esot pašvaldības policijas pārziņā, jo tā kontrolē pašvaldības saistošos noteikumus.

Vēl tika aktualizēti ceļa zīmju augstumi, jo zīme zem zīmes un vēl viena zem augstāk esošās izmaina ceļazīmes kopējo augstumu. Cilvēki ar redzes invaliditāti mēdz tajās ieskriet ar galvu. Sarunas dalībnieki arī aicināja būvdarbu laikā koši marķēt lielos konteinerus, kas pēkšņi tiek atvesti un nolikti uz ietvēm. Līdzīgi notiek ar pagaidu ceļa zīmēm, kuras parādās kā no zila gaisa un atstāj pierē punu. “Būtu jauki, ja pašvaldība informētu mūsu biedrību par gaidāmiem remontdarbiem kādā noteiktā posmā. Tādējādi mēs izvēlētos citu maršrutu un izvairītos no traumām,” saka Ilga Pēce, kas pārvietojas tikai ar baltā spieķa palīdzību un citādi ar vides pieejamību pilsētā ir ļoti apmierināta.

Tāpat sanākušie runāja par laternu stabiem, kas kā rēgi iznirst trotuāra vidū, saplūstot ar apkārtni, jo nav marķēti. Šīs un citas līdzīgas problēmas tika ieskicētas produktīvā diskusijā, kura pēc novērojumiem, šķiet, vainagosies ar izmaiņām pilsētvides pieejamībā cilvēkiem ar redzes invaliditāti.

Nobeigumā A. Rīvīte uzsver, ka tāds solis, kur ikvienam iedzīvotājam, un it īpaši redzes invalīdam, vispār nav jāuzmanās, šinī dzīvē visticamāk nebūs, tāpēc pašiem jābūt atbildīgiem par to, kur šķērsojam ielu un kā uzvedamies pārvietošanās laikā.