Ziņas

Sabiedrība

Auto serviss un laba prakse

Plecu pie pleca. Uzņēmējs Agris Šops māca jauno Priekuļu tehnikuma audzēkni Tomu Vimbu.Foto: Monika Sproģe

Agris Šops ir Priekuļu tehnikuma pasniedzējs un privātā servisa īpašnieks Priekuļu novada Liepas pagasta “Vidus Penderos”. Reiz pats bijis students, tagad kā pedagogs, prakses darba vadītājs un uzņēmējs viņš daudz plašāk raugās uz situāciju un saka, ka ar jauniešiem ir jādarbojas, zināšanas jānodod tālāk, taču arī pašiem jauniešiem
jāinteresējas, kā pilnveidot savu profesionalitāti.

“Šis ir trešais gads, kopš strādāju Priekuļu tehnikumā. Raugoties uz jauniešiem, kas apmeklē manas mācību stundas, varu teikt, ka pirms trīs gadiem tehnikumā puišiem zināšanu līmenis bija ļoti zems, taču, skatoties uz šī gada fukšiem, nākotne izskatās ļoti cerīgi. No 27 jauniešiem, kas apmeklē nodarbības, 20 varētu beigt skolu ar diplomu. Pagājušajā gadā kādā kursā no 33 audzēkņiem tehnikumu pabeidza viens skolnieks,” atklāj A. Šops.

Skolotājs saka, ka pie tik skumjiem rezultātiem vairāk vainojami paši audzēkņi, jo viņi interesi par apgūstamo vielu aizstāj ar dažādām datorizētām ierīcēm un izklaidi interneta plašumos: “Tas, vai jaunietis pacentīsies iedziļināties mācībās, atkarīgs arī no viņa vecākiem. Daudzi jaunieši neuztver mācīšanos par savu darbu – tādu, kas līdzvērtīgs viņa vecāku darbam. Manam iepriekšējam praktikantam nebija nozīmes, viņš mācās vai nemācās, vecāki visu nopirka un nolika gatavu priekšā, līdz ar to puisis nesaskatīja jēgu piepūlēties.”

Neviens neapšauba teorijas lietderību. Jebkurā jomā strādājot, ir jābūt zināšanu bāzei, uz kuras pamatiem attīstīt praksi, taču A. Šops saka, ka Priekuļu tehnikumā praktiskā darbošanās ir stipri ierobežota daudzo kursu un mazo telpu dēļ. Tāpēc, būdams augsta līmeņa privātā servisa īpašnieks un uzņēmējs, A. Šops labprāt pieņem jauniešus praksē. Atlases kritēriji ļoti vienkārši, jābūt tikai skolnieka vēlmei darboties un nebaidīties sasmērēt rokas.

“Es labprāt strādāju ar jauniešiem. Ir liels gandarījums, ja varu gadiem uzkrātās zināšanas viņiem nodot caur piemēriem, taču arī viņi mani dažkārt pārsteidz, un es uzzinu kaut ko jaunu. Līdz šim man bijuši divi praktikanti, un katrs no viņiem citāds. Tādu sarežģītu atlases kritēriju gan man nav. Gada sākumā iepazīstinu ar sevi, paskaidroju, ka skolā strādāju pusslodzi, ka primārā darbošanās ir mans privātais serviss. Tad jau puiši paši izvērtē, vēlas vai nevēlas teorētiskās zināšanas nostiprināt praksē. Protams, vairāk piesakās tie, kas var izbraukāt. Tā pirmais zēns praksē bija no Jāņmuižas, un pašreizējais praktikants ir no Valmieras,” pauž uzņēmējs.

“Vidus Penderos” serviss ir tīrāks nekā dažam dzīvojamā istaba. Instrumenti sakārtoti ja ne alfabēta secībā, tad pēc lielumiem. Arī pārējais aprīkojums izskatās, kā vakar iegādāts. Grīdas un remontbedre apsildāma, tā, lai patīkami strādāt. Rodas, jautājums, vai nav uztraukums, pieņemot darbā nemākulīgu praktikantu, kurš varbūt nav draugos ar kārtību un sākotnēji vairāk bojā servisa aprīkojumu, nekā ar to nes peļņu? A. Šops smej un atzīst, ka dažbrīd jau viņa pacietība tiekot pārbaudīta: “Bet tas atkarīgs arī no tā, cik drošs jaunietis jūtas par savu rīcību. Pirmais praktikants gadījās pārdrošs. Bija lietas, kuras sabojāja, bet tie tādi sīkumi, un es neturu ļaunu prātu. Tagadējais praktikants profesionālos instrumentus nekad nebija turējis rokās. Nu pagājuši divarpus mēneši, un progress jūtams. Labi, ka otrais praktikants nav par sevi tik pārliecināts un uzdod jautājumus, pirms kaut ko dara. Mans uzdevums ir viņu mācīt. Nevar pieņemt praksē jauniešus, sagaidot, ka skola viņus būs sagatavojusi un kā Ziemassvētku dāvanu nolikusi pie uzņēmuma durvīm. Skola nevar sagatavot jaunieti tieši tādu, kādu uzņēmējs viņu savā prātā iztēlojies. Pilnīgi noteikti darba vadītājam jābūt pacietīgam un jāsaprot, ka kļūdīties ir tikai normāli. Viņi vēl mācās, apgūst profesiju. Prakses vadītājam jāiegulda ļoti liels darbs, kas lielajos servisos diemžēl nenotiek. Tur praktikanti tikai skatās, vakarā saslauka grīdu un iet mājās, bet tā jau arodu nevar apgūt. Parasti mehāniķiem par praktikantiem nav nekādas intereses. Praktikants ir tikai mistisks “kārtējais”. Es turpretī dodu viņiem iespēju darboties un kontrolēju procesu, pārliecinos par rezultātu.”

Toms Vimba ir A. Šopa otrais praktikants un interesants ar to, ka apguvis datorprasmes, ieguvis galdnieka diplomu un pabeidzis vidusskolu, taču tas viņu neatturēja iestāties Priekuļu tehnikumā, lai apgūtu automehāniķa profesiju. “Kad nopirku savu mašīnu, izdomāju, ka vēlos pats veikt vienkāršas apkopes. Esmu braukājis pa dažādiem servisiem un sapratis, ka tajos manu mašīnu nevis labo, bet lauž,” stāsta puisis.

Toms piekrīt, ka teorijas apguve skolās ir nepieciešama, taču atklāj, ka vienlaikus tas ir slidens faktors: “Man vienmēr teorija bijusi labāka kā prakse. Es perfekti varu izstāstīt, kā lietas jādara, bet praktiski neko nemāku. Līdz ar to, ja mani ņemtu darbā, tikai vērtējot diplomu, es praksē darba devējam sagādātu vilšanos. Šī prakse servisā pie pasniedzēja ir vienreizēja. Mans lielākais sasniegums ir uzdrīkstēšanās darīt, ņemot vērā, ka nav nekādas pieredzes auto mehānikā. Serviss, kurā strādāju, ir Eiropas līmenī, jau pati vide motivē darboties. Prakses vadītājs ir gan pedantisks, gan prasīgs. Tas sākumā viesa bailes kļūdīties, bet veiksmīgi esam atraduši kopīgu valodu. Ja es kaut ko nezinu vai nesaprotu, prasu, jo apjaušu, kāda atbildība man uzticēta.”

Puisis piekrīt, ka prakse paver lielākas iespējas darba tirgū, taču, ja nepieciešams tikai diploms diploma pēc, pietiek ar teorijas apguvi, un vari būt drošs, ka eksāmenus nokārtosi bez grūtībām, taču, vai pārliecinoši startēsi darba tirgū, tas ir cits jautājums.