Gleznotāja Laila Balode cēsniekus atkal priecē ar meistarību akvareļglezniecībā. Cēsu Izstāžu namā izstādītajos darbos māksliniece svarīgu vietu ierādījusi Amatas upei. Gleznotāja vēro tās plūdumu, upi un krastus gleznojot dažādos diennakts brīžos un gadalaikos.

Izstādes atklāšanas viesiem Laila Balode sacīja: “Es izjūtu pienākumu te sarīkot personālizstādi. Jūtu, ka mani Cēsīs gaida, man jāparāda, ko daru.” Šoreiz māksliniecei bija, ko teikt par iemīļotās modeles – Amatas upes – raksturu. Vērojusi, kā izpaužas straumes nevaldāmā daba, atkal un atkal cenšoties rast jaunu skatījumu uz upes lokiem.

Bērnību pavadījusi Cēsīs pie vecmāmiņas, māksliniece pieauguša cilvēka gaitās no Rīgas aizvien atgriežas šajā pusē. “Gleznoju dabu tāpēc, ka ar tās starpniecību daudz ko varu pateikt. Daba man ir nebeidzams iedvesmas avots. Ne velti izstādi nosaucu “Godātais ūdens”. Visi darbi izstādē ir gleznoti pie dabas. Vislabāk gleznot, kad gaiss ir mitrs, tas neļauj sažūt akvarelim. Pašai virs galvas ir lietussargs.”

Puse izstādes ir ārzemēs tapušas gleznas. “Gadus sešus vasarās braucu uz Pleskavas apgabala Izborsku, tur rīkotajiem starptautiskajiem akvarelistu plenēriem,” stāstīja māksliniece.

Laila Balode atgādināja par savu pirmo izstādi “Šūpoles” Cēsīs 1990. gadā. Tā bija veltīta bērnības tēmai, pārsvarā ar figurāliem un abstraktiem darbiem – formas, kuras šoreiz ir aiz kadra. Šajā septītajā personālizstādē Cēsīs akvareliste stāstīja, kā nonākusi tieši pie šī žanra, kaut Mākslas akadēmijā Gunāra Kroļļa vadībā beigusi grafikas nodaļu.

“Bijām trīs studentes, kuras, akadēmiju beidzot, diplomdarbus sagatavoja gan grafikā, gan akvarelī. Pirmo reizi augstskolas beidzēju diplomdarbu veidoja akvareļu cikls,” teic L.Balode. Viņa atcerējās arī mākslinieku Romi Bēmu, pateicoties tieši viņa mudinājumiem, studenti pievērsušies šim žanram. Inta Bērente, Mārīte Šulca un Laila Balode turpmāk startējušas izstādēs valsts mērogā. “Akvareļu mākslā uz mums trim tika liktas lielas cerības,” šodien teic māksliniece. Par svarīgu cilvēku savā mākslas ceļā viņa nosauc cēsnieku Pēteri Rozenbergu un Ivaru Zukuli. “Viņi iedibināja starptautisku akvareļglezniecības plenēru. Uz to sabrauca mākslinieki no visas pasaules. Pateicoties plenēram, Cēsu muzejā ir nozīmīga mākslas akvareļu kolekcija. Katrs plenēra mākslinieks izjuta ļoti lielu atbildību, jo izskaņā darbus ierāmēja izstādei, ieradās vērtētāji no Kultūras ministrijas un izvēlējās akvareļus arī iekļaušanai valsts kolekcijā. Esmu piedalījusies kādos 27 plenēros, divus no tiem arī organizēju un vadīju. Akvareļa tehnika vienmēr man bijusi ļoti mīļa. Droši vien tāda arī paliks līdz mūža beigām.”

Laila Balode lieliski apguvusi arī pedagoģiju, tajā skaitā mācījusi arī pieaugušos , kuri izjūt māksliniecisku aicinājumu. Cēsnieces, studijas “Stallis” kursu dalībnieces, iekrāsoja izstādes atklāšanu, pasniedzot L.Balodei rudens krāsu ziedu klēpjus. “Manas mīļās mākslinieces!” tā ar studijas dalībniecēm Laila Balode iepazīstināja sarīkojumā. Ar ziediem bija nākušas arī vecākās paaudzes pilsētnieces, lai māksliniecei paustu pateicības vārdus, ka viņa savulaik Cēsu kultūras namā nodibināja mākslas studiju bērniem “Zīmulis” un ar mazajiem rūpīgi strādāja.

Trīs gadus māksliniece bija arī uzņēmusies Cēsu Vēstures un mākslas muzejā veidot izstādes, apņemoties atjaunot tradīciju – ik gadu sarīkot novada mākslas izstādes. “Kad rakstīju maģistra darbu, tam izvēlējos tēmu “Cēsu novada mākslas izstādes”. Tapa apjomīgs pētījums,” sacīja Laila Balode.