Ziņas

Sabiedrība

Attīstīties kļūst aizvien grūtāk

Saimnieces pazīst. Kopā ar "Māļi 1" saimnieci Sandru Ragozinu un mazmeitu Līvu Ragozinu bildei pozē arī ganāmpulka raibaļas.Foto: Sarmīte Feldmane

Sandra Ragozina pārlaiž skatienu govīm, rīta darbi apdarīti, piena devējas rāmi ēd. Kad saimniece iet garām, katra mēģina pieskarties ar purnu, lai pievērš uzmanību. Skujenes pagasta “Kalna Māļos” zemnieku saimniecībā “Māļi 1” ir ap simt lopu, no tiem 56 slaucamās govis. “Visas govis pašas audzētas. Ir drošas, katrs var izslaukt,” saka Sandra Rogozina. Saimnieci kreņķīgu darījusi ziņa no kooperatīva “Drusti”, kuram tiek pārdots piens. “Par diviem centiem samazināja cenu, pārstrādātājs samazinājis, un mums arī, saprotams, cena lejā. Tie ir 400 eiro pusmēnesī, mēnesī nododu apmēram 13 tonnas piena. Govis pienu dod labi, slaucu astoņus tūkstošus kilogramu no govs ,” pastāsta Sandra Ragozina. Saimniecībā vēl ir arī pāris gaļas lopu, bet nav doma pāriet uz to audzēšanu.”Pārdodot gaļas bullīti, šķiet, ka tas izaudzis pats, bez cilvēka darba. Bet tā jau nav. Gaļas lopi dzīvo kopā ar piena govīm, pa ziemu arī ir kūtī,” pastāsta saimniece.

Ar piena lopkopību viņa sāka nodarboties 2005.gadā. Pieredzes nebija, jo pēc profesijas Sandra ir prečzine, bet vecāmāte bija teļkopēja, mamma saistīta ar piensaimniecību. “Redzēju taču, kā mamma strādā bez brīvdienām. Domāju, to gan negribu. Bet tā iznācis,” bilst skujeniete.

Saimniecībā sākumā bija piecas govis, tad, lai saņemtu subsīdijas, vajadzēja septiņas piena devējas, kuras ir pārraudzībā. Sandra atzīst, ka tas arī bijis stimuls attīstīt ražošanu. Viņa aizgāja no darba veikalā, jo savā saimniecībā varēja nopelnīt vairāk.

Pa šiem gadiem, sākot no nulles, izveidota stabila pienkopības saimniecība. “Kad sapratu, ka nav, kas sniedz pakalpojumus, bet saimniecība kļūst aizvien lielāka un govīm vajag kvalitatīvu barību, kredītā iegādājos siena sagatavošnas tehniku. Tagad jāpērk otrs traktors, ar vienu siena laikā neiztikt,” stāsta Sandra. Pie tā, ka saimniekošana iet viļņiem vien un ne jau zemnieku dēļ, skujeniete pieradusi. Pie-na cena mainās strauji, grūti rēķināties, cik nākamajā mēnesī saņems. “Govīm neko nežēloju, bet krīzes laikā bija, ko padomāt. Kredīts jāmaksā, parāds par spēkbarību palielinājās. Bet tirgotāji – “KG Latvija” menedžere – uzticējās, pavadzīmes bija sakrātas kaudzē, maksāju pa vienai. Tiem, kuri man palīdzēja, samaksāju vispirms,” atceras zemniece un piebilst, ka tas laiks jau aizmirsts, jāstrādā tālāk. Par valsts atbalstu piena lopkopībai Sandra saka, ka nav tik slikti, kā citi čīkst. Protams, vienmēr gribas saņemt vairāk. “Godīgi sakot, zemniekus vairāk vajadzētu informēt, kad būs kāds atbalsts. Patiesībā par politiku neinteresējos. Ja kaut ko iedod, esmu pateicīga. Pērn platībmaksājumus ļoti gaidīju, tas rudenī bija liels atbalsts,” pārdomās dalās skujeniete.

Saimniecībā tur sarkanraibās un melnraibās govis. Ganāmpulks izkopts, saimniece gan atzīst, ka tas nav viegli, jo teles nesaudzīgi brāķē.

“Māļi 1” govis izvietotas trīs kūtīs. Pie mājas slaucamās govis, ataudzējamās teles atrodas kilometru no mājas, vēl slaucamās govis ir kūtī četrus kilometrus no mājas. Divas kūtis tiek īrētas, savulaik gribējuši pirkt, bet īpašnieki nav pārdevuši.

“Mans sapnis aizvien ir jauna kūts. Lai to uzbūvētu, vajag vīrieša padoma, pati diezin vai tiktu galā. Bet sapnis nav nolikts malā,” saka Sandra un atzīst, ka saimniekot nav viegli, jo lielākoties ir roku darbs, bet atrast palīgus ir pat neiespējami. “Laukos nav traktoristu. Tādi, kam ir tiesības, vēl ir, bet viņiem nevar uzticēt traktoru, un nav pārliecības, ka strādās atbildīgi. Arī pie govīm kuru katru nedrīkst laist,” stāsta skujeniete un velta atzinīgus vārdus taurenietim Andim Auniņam, kurš nekad neatsaka palīdzību. “Kūtīs viss ir roku darbs, bet izpildīt piena kvalitātes prasības man nav problēmu. Visam jābūt tīram. Arī pati taču dzeru šo pienu,” saka Sandra.

Par to, ka veterinārārsta pakalpojumi ir dārgi, runā daudzi zemnieki. Skujeniete iebilst, minot, ka Teika Meļķe no Kaives vienmēr steidzas palīgā kaut naktī, ja kādai piena devējai kas atgadījies. “Uzticos profesionāļiem. Savulaik man arī ieteica, ka nevajag izdot lielu naudu mākslīgās apsēklošanas tehniķim, to varot darīt pati. Nepiekrītu,” viedokli pauž zemniece.

Sandra atceras, kā ilgi nevarējusi sadūšoties govīm izņemt ragus. “Biju nobaidīta, ka pēc tam ir problēmas. Tad man ieteica, ka vajag ņemt tos vīrus, kuri brūci piededzina. Tā izdarīju, pēc tam sarežģījumi nav bijuši, nevienai govij neviens rags nav iekaisis. Man nav nevienas govs ar ragiem. Govju drošībai tas ir ļoti svarīgi. Pirms tam daudzas savainojās,” pastāsta saimniece.

Sandrai Ragozinai īpašumā ir vien 17 hektāri zemes, pārējā tiek nomāta ne tikai Skujenes, arī Kaives pagastā, jo saimniecība atrodas uz pagastu robežas. “Sevi vairāk saistu ar Skujeni, mājas taču ir Skujenē, lai gan man ērtāk aizbraukt uz Kaivi. Neizjūtu, ka pagasti ir divos dažādos novados,” atzīst skujeniete. Viņa pārliecināta, ka zemes trūkums ir viena no saimniekošanas problēmām. “Ja gribētu būt patstāvīga, tad varbūt 20 govis varētu turēt, bet sienam tomēr jāmeklē nomas zemes. Ir saimnieki, kuri ļauj pļaut sienu, noganīt, bet platībmaksājumus saņem paši. Taču ir kaimiņi, kuri grib pārdot īpašumu, droši vien vēl no 20 hektāriem nomas platību būs jāatsakās, tur telēm vasaras ganības,” stāsta zemniece un uzsver, ka zemes trūkums laukos daudziem neļauj attīstīties un zemei cena aizvien palielinās.

“Reizēm nevaru visu pagūt, bet gadi pieci jāstrādā, tad mazmeita varēs turpināt,” saka Sandra. Mazmeita Līva arī tagad ir liels atbalsts vecmāmiņai. Brīvdienās viņa palīdz visos darbos. “Dzīvot noteikti gribu te. Iespējas kaut ko darīt arī ir. Te klusums, visi darbi zināmi. Nezinu, kā būs Rīgā, kad došos studēt,” pārdomās dalās Līva Ragozina un atklāj, ka, visticamāk, studijas būs saistītas ar uzņēmējdarbību. Līva mācās ģimnāzijā Cēsīs ekonomikas un uzņēmējdarbības klasē. Viņai jau ir plāni, ko darīs, kad kļūs par jauno zemnieci.