Ir cilvēki, kuri gadiem ilgi klīst pa pasauli, meklē laimi kā Sprīdītis te laukos, te pilsētā. Jaunpiebalgas pagastā izdodas sastapt iedzīvotājus, kuri ir pārliecināti par palikšanu laukos. Turklāt daļai ir idejas, kā mēģināt attīstīt savu uzņēmējdarbību.

Silvija Vinka – Roģe pirms trim gadiem kopā ar savām meitām Edīti un Egitu uz Jaunpiebalgas “Upkalnabrupiem” pārnāca no Ērgļu puses. “Meklējām citu dzīvesvietu. Meitas man bija parādījušas, kā izskatās šī māja. Man tā tik ļoti iepatikās, ka zināju – nekur citur vairs dzīvot negribu. Tā sanāca, ka uz šejieni pārcēlāmies taisnā ceļā no Īrijas. Tur vairākus gadus dzīvojām un strādājām, iekrājām naudiņu. Visu laiku gribējām savu lauku mājiņu. Nu esam pie tādas tikuši,” atzīst mājas saimniece, kura priecājas, ka atradusi darbu netālu,

Zosēnu pagasta lopkopības saimniecībā, kur iepazinusi patiesi atsaucīgus un jaukus cilvēkus.” Kad atbraucu, darbiņa nebija. Dzīvojām tikai no iekrājumiem. Kaimiņiene pastāstīja, ka vienā saimniecībā slaucēja dodas prom uz ārzemēm un saimniecībā meklējot kādu, kas varētu

pastrādāt. Teicu, ka esmu ar mieru, jo no darba nebaidos. Esmu visādos darbos strādājusi,” klāsta Silvija un saka, ka viņai ir ļoti paveicies ar saimniekiem. “Viņi ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši cilvēki. Piemēram, saimnieces dēls ātri vien bija klāt ar traktoru, izraka mums ūdensvadu. Tāpat man jau saimniecībā darbos ir arī palīgs – meita Egita, kura ir arī mans šoferis – nogādā uz fermu rītā un vakarā. Atbraucām uz Latviju, viņa ātri vien ieguva autovadītāja apliecību un nu var rullēt. Jāsaka paldies saimniecei, kura iedeva savu automašīnu, lai varam nokļūt uz darbu,” atzīst Silvija.

Roģes Jaunpiebalgas pusē jūtas pieņemtas un ne brīdi nav jutušās kā svešās vai iebraucējas. “Šeit ir fantastiski cilvēki, nekur mēs neesam tā uzņemti, kā šeit. Tas bija ļoti emocionāli, kad pēc ienākšanas šajās mājās jau otrajā dienā bija klāt kaimiņiene ar ciema kukuli – piena burciņu un siera rituli. Tas nemaz nav izstāstāms, cik labus cilvēkus šeit esam satikuši. Tāpat, cik bijušas darīšanas pašvaldības pārvaldē, vienmēr bijusi laipna apkalpošana, ieinteresēta un pretimnākoša attieksme,” stāsta Roģes.

“Priecē tas, ka šeit cilvēki ir pavisam citādi kā Madonas vai Kokneses pusē. Pati pirms meitas piedzimšanas dzīvoju Kokneses apkaimē. Tur kaimiņš kaimiņu nepazīst. Šeit ir pavisam citādi. Visapkārt ir ļoti draudzīga attieksme. Cilvēki iet garām, sasveicinās, painteresējas, kā klājas,” papildina Egita.

Nu jau mājās iemītnieku ir kļuvis vairāk. Egitai aug piecgadīga meita Viktorija, bet nupat marta nogalē pasaulē nāca arī Edītes pirmdzimtā – Elizabete -, kura 1.aprīlī, bez jebkādiem jokiem, tika deklarēta kā pilntiesīga Jaunpiebalgas novada iedzīvotāja. “Mājās jūtamies ļoti labi. Es tagad, protams, ar mazo pamatā dzīvoju pa mājām. Elizabetes tētis ir no Talsu puses. Šobrīd ar mums nav, jo ir savās mājās, gatavojas braucienam uz Angliju. Ir tur atradis darbiņu. Protams, skumji, ka viņam nav iespējas strādāt kaut kur tepat uz vietas, bet jāstrādā ir, neko darīt,” nopūšas Edīte.

Ilze Fedotova