Ziņas

Redzeslokā

Atrod savu vietu Skujenē

Skujenieši Santa Mazūre un Matīss Vaišļa savu vietu atraduši laukos. Abi strādā attālināti un kā uzņēmēji gatavo daudzu iecienītās zāles galvas.Foto: Sarmīte Feldmane

“Mācāmies dzīvot laukos,” saka  Santa Mazūre un Matīss Vaišļa. Pusotru gadu viņi dzīvo Skujenes pagasta “Vecskujiņās”. Santa ir grafikas dizainere, Matīss programmētājs.

“Kovids parādīja, ka varam strādāt attālināti. Darba devēji sapratuši, ka darbiniekam nav jābūt birojā, lai viņš strādātu. Interneta nodrošinājums te ir labāks nekā daudzviet pilsētās,” saka Matīss.

No dāvanas līdz biznesam

Līdztekus ikdienas darbam Santai un Matīsam ir savs neliels bizness. Viņi gatavo zāles galvas.

“Matīsam ideju netrūkst. Tuvojās Ziemassvētki , ja divdesmit cilvēkiem kas jādāvina, meklējām,    ko ar ierobežotu budžetu paši varam izgatavot, stāsta Santa un Matīss papildina: “Bērnībā tēvs ko līdzīgu atveda no Ame­rikas. Ideja nav jauna.  Vajag vien zāģu skaidas, zāles sēklas, kaprona zeķi.” Santa zāles galvas izveidoja par personībām. Tas bija pirms desmit gadiem.

Kad radinieki bija apdāvināti, radās doma, ka zāles galvas – rotaļlietu ar īstiem, augošiem zāles matiem – varētu arī    ražot. “Un iespējami no vietējām izejvielām, nevis visu iepirkt    un salikt kopā,” uzsver Matīss.

Pamazām vien zāles galvas kļuva par asprātīgu dāvanu gan pieaugušajiem, gan bērniem. Zāles galva bērniem māca uzņemties rūpes, pacietību gaidīt, kad zālīte sadīgs, to laistīt. Daudziem tā ir pirmais dārziņš, kas jākopj.

“Kad sākām braukt pa tirdziņiem un pircēji novērtēja, bija gandarījums un arī guvām pārliecību, ka zāles galvas var būt vietējais produkts, ko pērk. Vienīgi plastmasas trauciņš nav Latvijā ražota izejviela,” stāsta Matīss, bet Santa piebilst, ka bijis arī būtiski, lai zāles galvas kā dāvana nav dārgākas par puķēm.

“Tā mums bija iepazīšanās ar biznesa principiem. Meklējām noliktavas, kur ko atrast, kur lētāk. Domājām, ka      veikalos      uzcenojums būs ne lielāks par trešdaļu, tirgotāji skaidri pateica – cik gribam, tik liekam. Dažos ir pat simtprocentīgs uzcenojums,” pastāsta Matīss    un vērtē, ka tas arī ir iemesls, kāpēc Latvijā ražotais bieži vien ir tik dārgs, otru pusi cenas paņem tirgotājs. Līdz ar to produkts ir mazāk pieejams.
Pēddzinis Žaks, Koķetā Betija, Pirāts Hugo, Intelektuālis Jēkabs, Vikings Odins, Zombijmeitene Matilde, Lāčplēsis,Vampīrpuika Olafs    un Laupītājs Filips nu jau pazīstami daudziem. Zāles galvas personības Santa piedāvāja vērtēt gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo katram taču kārojas citādu rotaļlietu. “Sākām ar trim, tagad ir deviņu tēlu zāles galvas. Varētu vēl dažādot, bet tad pircējiem grūti izvēlēties,” bilst Santa.

Sākumā jaunie uzņēmēji domāja, ka ziemā    zāles galvas negatavos. Maz gaismas,    zāle lēni aug, taču pieprasījums nemazinājās. Kā atzinuši pircēji, nav jau uzreiz jāaudzē, var pagaidīt tuvāk pavasarim. Zāles galvā ir premium klases sēklas ar augstu dīgtspēju.

Pamazām vien veikalu tīkls, kuros var nopirkt zāles galvas, paplašinās. Tiek saņemti arī individuāli pasūtījumi ne tikai no Latvijas, arī ārzemēm. “Mums garām brauc pastniece, atdodam paciņu, un pasūtītājs saņem,” stāsta Matīss un atklāj, ka ir iecere atrast    partnerus citās valstīs un sadarboties. Bet, paplašinot tirgu, tā jau būs ražošana, turklāt pagaidām pietiek cita darāmā.

Skujenieši atzīst, ka vislielākais gandarījums ir pircēju atsauksmes. Viņi sūta bildes, kā zāles galva sazaļojusi. “Uzdāvinājām Skujenes bērnudārzam, šķita, lauku bērni, viņiem nebūs interesanti, bet ļoti patika darboties. Vēlāk arī mājās vecāki iegādājās,” atklāj Matīss.

Laiks, kad lauki mainās

Santa un Matīss atklāj, ka viņiem neesot bijusi vēlēšanās dzīvesvietai izvēlēties kādu konkrētu novadu. Tikai gribējuši, lai ir lauk­akmeņu māja.

“Vecskujiņas” celtas   1891.gadā kā magazīna, blakus bijis Vecskujenes Tautas nams, kas 60.gados nodedzis. Te kādreiz bijusi bibliotēka, veikals, muzejs, dzīvojušas ģimenes. Iepriekšējais   saimnieks māju privatizējis.

“Augustā ieradāmies, viss bija aizaudzis, zāle līdz krūtīm. Ēka dažus gadus bija stāvējusi    tukša. Toties tajā uzreiz varēja dzīvot. Protams, ļoti daudz darāmā, lai atjaunotu,” stāsta Matīss un piebilst, ka ir iecere arī saimniecības ēkā ierīkot nelielu ražotni. Iesniegtais pieteikums finasējumam “Leader” programmā guvis apstiprinājumu Cēsu rajona Lauku partnerībā, jāgaida Lauku atbalsta dienesta vērtējums.

Santa un Matīss atzīst, ka pamazām vien iepazīst lauku dzīves ikdienu.

“Mums bija rozā brilles uz dabu. Nu jau sākam vērtēt, ko apkārtnē vajadzētu patīrīt, ka kārklus nevajadzētu audzēt, bet tie aizsedz no ceļa putekļiem, ir    priekšā kā zaļš aizkars. Kaimiņš izcirta mežu, saprotu, ka koki izauguši. Jāiemācās izmantot to, kas ir. Mums nav plāns nodarboties ar lauksaimniecību.    Ir seši hektāri, no tiem četri mežs. Nav kārtīgas zemes, kur varētu ko audzēt, bet gribas pamēģināt ne tikai mazdārziņu un siltumnīcu,” pārdomās dalās Matīss un Santa papildina: “Kārtīgam zemniekam noteikti ir cits vērtējums, ja vajag lauksaimniecības zemi, visu iztīra no krūmiem. Tā ir praktiska pieeja, kuras mums vēl trūkst. Dzīvi laukos uztveru kā baudu. Te vari darīt to, kas tev jādara, nodarboties    ar to, kas patīk. Viens no iemesliem, kāpēc atnācām uz laukiem – būt dabā.”

Santa ar gandarījumu stāsta par pirmajiem siltumnīcā izaudzētajiem tomātiem un par dabas bagātībām, kas ir pagalmā, mežā.
“Pamazām iepazīstam apkārtni, īpaši pavasarī var tik daudz ko atklāt. Ej pa mežu, kur gadu desmitus neviens nav gājis, meža vidū kā oāze vecs linu mārks. Te ir interesanti koki, jo kādreiz kaimiņos  dzīvojis selekcionārs. Stir­nas, lapsas, zaķi, staltbrieži pagalmā, pamazām sākam pierast. Uzliku kameru, un vērojam putnus,” stāsta Matīss.

Darāmā daudz, jo biezs ir kultūras slānis pagalmā un apkārtnē. Tiks rīkota kārtīga talka, lai attīrītu.

“Mēs te dzīvojam un mācāmies dzīvot. Tas, kas lauciniekiem paš­saprotams, mums ir kas jauns, nezināms,” teic Santa un ar smaidu piebilst: “Kas ir laba malka.”

Santa un Matīss ar apbrīnu stāsta, cik daudz dara un māk ražot laukos, taču cilvēki nenovērtē savu varēšanu.

“Jūtams, ka laukos cilvēki baidās  no iestādēm, saistībām. Laukos tik daudz ko izaudzē, bet pārdod par pašizmaksu. Pietrūkst zināšanu, kā radīt pievienoto vērtību,” vērtē Santa. Viņa Skujenē rīkoja nodarbību un dalījās pieredzē, kā pircēju ieinteresēt par kādu produktu, kā to iepakot.

“Cilvēkiem vairāk jāstāsta par iespējām,   ka darot mazliet citādāk, var daudz iegūt. Laukos ir tā priekšrocība, ka katram vari paprasīt, kā rīkoties tādā    vai citā situācijā, un saņemsi padomu,” saka Matīss un pastāsta, ka arī kolēģi Zviedrijā, Vācijā pārcēlušies uz laukiem, strādā attālināti. “Tā ir kā jaunā ienākšana laukos. Viņi iepazīst laukus, tradicionālo saim­niekošanu un meklē efektīvākas metodes. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, atrod jaunus    risinājumus. Līdzās tradicionālajai lauksaimniecībai un produktiem parādās jauni,” pārdomās dalās Matīss un uzsver, ka tiem, kuri no pilsētām pārceļas uz laukiem, daba, vide ir vērtība, kas ne tikai jāizmanto, bet jāciena un jāsaudzē.

Būt piederīgiem kopienai

Santas un Matīsa bērni apmeklē bērnudārzu Skujenes pamatskolā.     “Bijām patīkami pārsteigti, kādas bērniem ir iespējas, ko viņi apgūst, iemācās,” saka Santa, bet Matīss piebilst: “Un futbola laukums ar zāli. Pēc dārziņa labprāt kopā paskrienam.”

Matīss uzsver, ka bijis pārsteigts, kā laukos    pašvaldība rūpējas par cilvēkiem.    “Ja vajag palīdzību, ir, kam paprasīt, visu izstāsta, ko nevar iedomāties Rīgā. Mums vēl jāpierod pie ceļiem, ar pilsētas mašīnu sarežģīti. Šī ziema bija pārbaudījums, sniegs līdz ceļgaliem, savu reizi bija    jāpiedomā, vai tiešām ir jā­brauc, varbūt var atlikt.    Ceļu uzturētāji strādāja, tā sniga, ka vienkārši nepaspēja, tas jāsaprot. Saprotam, ka te dzīvo maz cilvēku un cik izmaksā ceļa tīrīšana,” pārdomās dalās Matīss.

Abi atzīst, ka skujenieši ir atsaucīgi, vienkārši un viegli atrast kopīgu valodu. “Gribētos vairāk kaut ko darīt kopā, sadarboties. Kopā varam veidot interesantāku kopienas dzīvi,” saka Santa, bet Matīss piebilst: “Gribas arī vairāk uzzināt par šo vietu, par māju, kurā dzīvojam.”