Rītos, pētot zvēru pēdu izraibināto sniegu un noskaidrojot, kurš viesojies, nodomāju – ak, kā gribētos savā dārzā redzēt stirniņu! Likteņu Lēmējs paklausījās, padomāja un atsūtīja svētdienas rītā pērnā gada stirnu buciņu, kam acīmredzot cilpā norauta pakaļkājas pēdas daļa.

Trauma samērā nesena, dzīvnieciņam grūti paiet, pirtiņas stūrī, kur saule nokausējusi sniegu līdz zemei, tas atradis vietu atpūtai.

No cilvēka nebaidās, pat netrūkstas, kas rada maldīgu iespaidu, ka ir pieradināts. Noskaidroju, ka stirna uz trim kājām redzēta jau pirms nedēļas, gulējusi kādā dārzā tuvu mājai, nebaidoties no cilvēkiem. Savukārt pirms dažām dienām uz ceļa mētājusies apgrauzta, krietni garāka stirnas kāja, tātad no cita gadījuma un no “cita komplekta”.
Dabas likumos patiesībā ir daudz vairāk skarbu lēmumu nekā cilvēku sadzīvē. Slimie, traumētie, vecie, ne tik veiklie, dzīves skolā “stundas nobastojušie” lemti kādam par barību. Tā pavisam vienkārši notiek barības vielu cirkulācija, kas ir visas dzīvības pamatā. Protams, būtu labi, ja daba izrakstītu pamācošu rēķinu arī cilpu licējiem un tiem ļaudīm, kuri vakaros palaiž suņus, lai paši meklē vakariņas.

Konsultējos ar Līgatnes taku zvērkopi Velgu Vītolu, kura pat svētdienā ir gatava izsmeļoši paskaidrot, kā rīkoties: “Aprīlī būs jau 40 gadi, kopš nākas glābt stirnas. Katru pavasari daudzi zvana un jautā, ko darīt, atved uz Līgatnes dabas takām, arī šogad jau bijuši līdzīgi jautājumi. Ja stirna ir ļoti novārgusi, tā nereaģē uz cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, kad izdodas izglābt, dzīvnieks atpūšas, atkopjas un atgriežas dabiskie refleksi. Tad lec un trako, sitas žogā. Var nolikt blakus ēdamo – rupjmaizes vai karašas šķēlīti, sīkāk sagrieztu burkānu. Der arī dzīvnieku piebarošanai sagatavotās slotiņas no blīgznas vai pirtsslotas, kurās ir vīgriezes, kas stirnām garšo.” Ļoti svarīgi, lai novārgušajam dzīvniekam, kurš atpūšas dārzā vai māju tuvumā, netiek klāt suņi. Jāuzmanās arī, ka stirna var pēkšņi attapties un ar izmisīgu lēcienu mesties prom, nogāžot blakus esošo cilvēku no kājām. Ja ir pieejama veterinārārsta palīdzība, dzīvniekam var ievadīt fizioloģisko šķīdumu ar glikozi un “C” vitamīnu, kas spēcinās organismu. Lai gan mednieki novērojuši mežacūkas, stirnas un briežus ar trim kājām pārvietojoties barā tikpat ātri kā tās, kas uz četrām, tomēr ilgs mūžs tādiem zvēriem nav garantēts. Kāda mednieka stāsts: “Pirms pāris gadiem dzinējmedībās tika nomedīta stirna, kurai pakaļkājas nebija gandrīz nemaz. Iespējams, cietusi sadursmē ar auto. Vieta sadzijusi, aizaugusi ar spalvu, it kā kāja nekad nebūtu bijusi. Ļoti ticams, negadījums noticis sen un dzīvnieks vēl ilgu laiku veiksmīgi dzīvojis. Tātad pastāv teorētiska iespēja atgriezties barā un dabā.”

Kā rīkoties? Ja apdzīvotā vietā atrasts savvaļas dzīvnieks vai putns, kuram vajadzīga palīdzība, jāsazinās ar vietējo pašvaldību. Dzīvnieku aizsardzības likumā noteikts, ka pašvaldībai jānodrošina bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu savvaļas dzīvnieku aprūpe. Ja, vizuāli novērtējot, var secināt, ka savvaļas dzīvniekam vai putnam kaitējumu nepārprotami nodarījis cilvēks, jāziņo Valsts meža dienestam. Ievainotu dzīvnieku vai putnu var vest pie veterinārārsta, iepriekš sazinoties un konsultējoties par situāciju. Jāievēro, ka savvaļas dzīvnieku sagūstīšana un turēšana nebrīvē iespējama tikai ar Valsts meža dienesta vai Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju konkrētam mērķim, nevis cilvēka labpatikas apmierināšanai. Nebrīvē turētu, pieradinātu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

Ja noticis ceļa satiksmes negadījums – sadursme ar savvaļas dzīvnieku -, jāsazinās ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Valsts policiju, kas tālāk ziņos Valsts meža dienestam. Vēlams ziņot arī par pamanītajiem, citu autovadītāju notriektajiem dzīvniekiem.

Kopš 2012.gada Latvija ir no trakumsērgas brīva valsts, tomēr, ja gadās apdzīvoto vietu tuvumā sastapt dzīvniekus ar savādu uzvedību un izteiktu piesardzības trūkumu, jāziņo pašvaldības policijai un Valsts meža dienestam.

Ja mežā atrastas dzīvnieka atliekas, tās nav kaitīgas dabai, jo kļūst par papildu pārtiku mazajiem plēsējiem, grauzējiem, kukaiņiem un putniem. Barības vielas, ko dzīvnieks patērējis savas dzīves laikā un pārveidojis par biomasu, tagad atgriežas dabā, lai dotu enerģiju citām būtnēm un mēslotu meža zemi.