Ziņas

Sabiedrība

Atklājas gleznotāja Kārļa Baltgaiļa noslēpums

Pie muzeja arhīva. Bruno Javoišs un Māris Niklass ar muzeja vadītāju Kristīni Skrīveri pārrunā arhīva ceļu uz Cēsu muzeja krātuvi.Foto: No albuma

Cēsu muzejs kļuvis bagātāks ar nozīmīgām sava laika liecībām – mākslinieka Kārļa Baltgaiļa arhīvu. Laiku liecība ir arī arhīva ceļš un atgriešanās Cēsīs. Cēsu domes deputātam Mārim Niklasam kādudien piezvanīja draugs un domubiedrs Bruno Javoišs, kurš dzīvo Tartu. Sacīja, ka gribot aprunāties. Vēlāk atsūtīja ziņu, ka jāatklāj kāds noslēpums. Tā Māris Niklass uzzināja par gleznotāja Kārļa Baltgaiļa (1893. – 1979.) un Bruno Javoiša dzīvesceļiem, kas bija krustojušies.

Tartu Universitātes Vispārējās vēstures fakultātes diplomands Bruno Javoišs rakstīja diplomdarbu “Par atšķirīgo un līdzīgo igauņu un latviešu 1920….1930. gadu tēlotāju mākslā”. Tā radās iespēja iepazīties ar gleznotāju, cēsnieku Kārli Baltgaili. “Bez mākslas viņus noteikti satuvināja tas, ka abi bija cietuši no okupācijas režīma. Proti, K.Baltgailis 1950.gadā bija izslēgts no Mākslinieku savienības. Gleznotājs nebija pakļāvies funkcionāru spiedienam – nevienā gleznā neattēlodams revolūcijas vadoņus. Gleznotāja darbos vienmēr dominēja latviešu strēlnieki – Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās. Savukārt Bruno Javoišs septiņus gadus bija pavadījis Mordovijas nometnēs par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Rīgas radiotornī 1963.gada 5.decembrī,” stāsta Māris Niklass.

1978.gadā K.Baltgaiļa veselība bija pasliktinājusies tiktāl, ka mākslinieks nevarēja piecelties no gultas. Gleznotājs savā mūžā bija izveidojis milzīgu kartotēku – arhīvu, aptuveni par 2005 latviešu, lietuviešu, poļu, ebreju gleznotājiem, arhitektiem, kuri dzīvojuši no 1598.-1939.gadam un kuru likteņi saistīti ar Latviju. “Par šo kartotēku zinājusi arī Mākslinieku savienības vadība, kura sistemātiski uz K.Baltgaili izdarījusi spiedienu, lai šo viņa veidoto arhīvu “nodotu visas latviešu padomju tautas lietošanā”. Gleznotājs bijis pārliecināts, ka, nokļūstot pie funkcionāriem, viņa kartotēka – arhīvs tiktu “izravēts”. To, ka varas iestādēm šī dokumentācija interesējusi, pierāda daudzie mākslinieka mājas Cēsīs apmeklējumi pēc viņa nāves 1979.gada martā,” pastāsta Māris Niklass. Viņš ar lepnumu uzsver, ka pienācis laiks atklāt noslēpumu. “1978.gada rudenī gleznotājs arhīvu bija novēlējis Bruno Javoišam, juridiski runājot, “ar uzlikumu”, proti, arhīvu drīkst pārdot vai tālāk nodot ne agrāk kā 30 gadus pēc mākslinieka nāves. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Baltgailis ticējis, ka pēc 15 -20 gadiem Latvijas okupācija beigsies. Drīz vien B.Javoišs kartotēku pārveda uz Tartu, kur tā glabājās. Var vien apbrīnot Bruno tālredzību, 1991.gadā viņš arhīvu pārveda pie brāļa uz Mārupi. Pastāvot robežām, kartotēka vēl šodien glabātos Igaunijā,” saka Māris Niklass.

Par to, kas ir piecpadsmit pusmaisa lieluma saiņos, nezināja pat Bruno brālis. Tie bija noslēpti bēniņos, ierakti zāģu skaidās. “Rakām ārā no skaidām. Kad Bruno teica, ka arhīvs, maisi, nedomāju, ka to ir tik daudz. Kas ir maisos, to lai pēta muzejnieki. Galvenais – Kārļa Baltgaiļa arhīvs caur Tartu, Mārupi atgriezies Cēsīs,” saka Māris Niklass.

Pirmdien Cēsu vēsturnieki sāka vētīt saņemto dāvinājumu. Cēsu muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere pastāstīja, ka būs vajadzīgs laiks, lai apzinātu vērtības, ko muzejs saņēmis. ” Tā ir bibliogrāfiska kartotēka. Konsultēsimies ar Mākslas akadēmiju un Nacionālo bibliotēku, vai Latvijā ir kas līdzīgs. Tā noteikti ir vērtība pētniekiem un mākslas zinātniekiem,” saka K. Skrīvere un pauž pateicību Bruno Javoišam par dāvinājumu.

Viesošanās reizē Cēsīs Bruno Javoišs un Māris Niklass gan apmeklēja Kārļa Baltgaiļa atdusas vietu kapsētā, gan arī aizbrauca uz mākslinieka bijušo māju. Bruno Javoišs ierosināja, ka pie tās varētu piestiprināt plāksni ar informāciju, ka te dzīvojis mākslinieks Kārlis Baltgailis. Tas, protams, nav tikai B.Javoiša ziņā, svarīgākais ir mājas saimnieku viedoklis.