Ziņas

Sabiedrība

Atklājas Cēsu vēsture

Veidojot jauno, uzzina par veco. Veicot Rīgas ielas rekonstrukciju, atklājas, kā iela apsaimniekota pirms gadu simtiem. Foto: Marta Martinsone-Kaša

Rīgas ielas rekonstrukcija jau sākuma posmā lika pie darba ķerties arheologiem, jo, noņemot seguma virskārtu, atklājās senais bruģis, zem tā – ielas koka klājums. Jau pirms darbu sākšanas tika prognozēts, ka ik pa laikam būvniecību nāksies piebremzēt, dodot iespēju SIA “Arheoloģiskās izpētes” arheologiem veikt savu darbu. Arheoloģiskās izpētes vadītāja Laura Lēģere stāsta, ka pirms rekonstrukcijas izpētījuši visu, kas savulaik pētīts šajā vietā, bijušas prognozes, ka tiks atsegtas neskartas arheoloģiskās liecības, kas arī piepildījušās.

Galvenie atklājumi ir vecais bruģis, ielas koka klājums, arī senais koka ūdensvads. L. Lēģere informē, ka akmens bruģis ir vairākās kārtās, patlaban grūti precīzi datēt tā vecumu: “Daļa no atsegtā augšējā bruģa redzama 20.gadsimta 20.gadu fotogrāfijās, un tas atradās tūlīt zem tagadējā ielas seguma. Tad nāca nākamā bruģa kārta, kas atradās dziļāk, to datēt grūti, jo nav atradumu, kas palīdzētu precīzi pateikt tā tapšanas laiku. Ir atrasti baltmāla pīpīšu fragmenti, bet to datējums ir vairāku gadsimtu garumā. Varam vien lēst, ka vecākais bruģis varētu būt klāts 18.gadsimta beigās. Taču šis datējums var mainīties atkarībā no atradumiem, kas vēl varētu atklāties.

Zem bruģa esošā koka klājuma vecumu pagaidām nav iespējams precizēt, ceram, ka zināmu skaidrību palīdzēs ieviest šonedēļ atrastie keramikas fragmenti un citi atradumi, kas ļaus pēc katalogiem noteikt precīzāku datējumu. Tā­pat tiks veikta koka klājuma dendrohronoloģiskā datēšana.”

Arheoloģe atzīst, ka atrasto priekšmetu esot pārsteidzoši maz – viena apģērba sprādzīte, kas bijusi zem koka klājuma, ādas apavu fragments, pāris keramikas lausku. Pat dzīvnieku kaulu maz, kas pilsētā sastopami itin bieži, viss esot ļoti tīrs.

Rokot tranšeju ielas vidū, apmēram trīs metru dziļumā uziets senais koka ūdensvads, kas izbūvēts 1880.gadā.

No vienas puses, darbi iekavējas, būvniekiem nākas gaidīt, bet arheologiem šī ir vērtīga vēstures lappuse, jo šajā vietā līdz šim nekādi plašāki pētījumi nav veikti. L. Lēģere stāsta, ka ar būvniekiem sadarbība laba, viņi ir saprotoši, jo bija gatavi šādiem pavērsieniem: “Sākumā lielāka pretestība bija no apkārtējiem uzņēmējiem, galvenokārt gan saistībā ar visas ielas būvniecības procesiem, taču tagad, šķiet, esam sadraudzējušies. Jo vairāk ar iedzīvotājiem parunājam, stāstām par atrasto, jo vairāk viņiem tas interesē. Viņi cenšas visu nofotografēt, lai paliek vēsturē, jo rekonstrukcijas gaitā tas viss pazudīs zem jaunā ielas seguma.”

Arī garāmgājēji bieži piestājot, taujājot, kas atrasts, daudzi interesējoties, vai kaut kur varēs redzēt darba apkopojumu. L. Lēģe­re norāda, ka arheologi vēlētos sezonas beigās sarīkot pasākumu – izstādi, kurā interesentiem pastāstītu par šovasar paveikto, parādītu atrasto: “Darba procesā cilvēkiem cenšamies stāstīt, bet ir jau arī jāstrādā, nevar sarunām veltīt daudz laika, tāpēc šāds noslēguma pasākums – izstāde būtu laba iespēja par visu informēt. Tad, iespējams, būtu precīzāk zināmi datējumi, informācija no mūsu puses būtu pilnīgāka.”

Šajā posmā arheologi šonedēļ savu darbu sola pabeigt, bet uzraudzība turpināsies, jo arī rakšanas darbi turpināsies, tāpēc grūti prognozēt, kas vēl var atklāties ielas rekonstrukcijas gaitā. Ar­heoloģe stāsta, ka nekādi izrakumi ārpus būvnieku plānotajām tranšejām netiks veikti, lai kaut kas paliek arī nākamajām paaudzēm, ja pēc vairākiem gadu desmitiem tiks veikta vēl kāda rekonstrukcija.