Amatas Amatu mājā tapušas sešas bases. Meistari no Cēsīm, Drabešiem, Lēdurgas, Jelgavas, Limbažiem, Rīgas tās izgatavoja meistarklasē, kuras vadīja Varis Auziņš un Andris Roze.

Kas ir base, daudzi nemaz nezina. Varis Auziņš pētījis šo mūzikas instrumentu, tā popularitāti Latvijā pirms gandrīz simts gadiem. “Latviešiem pagājušā gadsimta 30.gados bases bija populāras.Tās tika izmantotas kā basa instruments visdažādākā veida lauku deju mūzikas kapelās. Parasti sastāvā bija viena vai divas vijoles, cītara, base, bungas,” stāsta Varis un paskaidro, ka base ir instruments, kas lieluma ziņā ir kaut kas starp čellu un kontrabasu. Atšķirībā no tiem basei parasti ir trīs stīgas. Instrumentu ieskandina ar samērā īsu zirga astru lociņu. Basi spēlē stāvot. “Ermoņikas, vijoles varēja nolikt mājās uz skapjaugšas, kara laikā varēja paņemt līdzi. Tieši kara gados pazuda daudzas bases vai arī pēckara gados sapuva šķūņaugšās. Pēc kara sāka rūpnieciski ražot čellus un kontrabasus, pēc basēm vairs nebija vajadzības,” pastāsta Varis. Viņš pats spēlē kapelā, un bija vēlēšanās saprast, kādi instrumenti kādreiz bija kapelās. Tad fotogrāfijās ieraudzīja basi un sāka par to interesēties. Pētīja ekspedīciju materiālus muzejos, pats savācis daudzas fotogrāfijas, kurās redzamas kapelas, kurās arī bases. Latvijā atrastas ap 30 basēm, tās lielākoties ir muzejos, privātkolekcijās, dažviet arī izmantotas kā dekors interjerā.

“80.gados sāka atdzimt kokles, tagad laiks basei. Bases ar to interesantas, ka katra ir citāda gan formā, gan lielumā,” uzsver Varis. Viņš ir arī “Latviešu tradicionālās bases izgatavošanas rokasgrāmatas” autors.

Amatas Amatu mājas meistars Andris Roze pirmo basi pats izgatavoja nu jau pirms vairākiem gadiem. “”Ore” Cēsīs spēlēja danču vakarus, spēlējot vajadzēja instrumentu, kas rūc. Tā arī tapa base. Izgatavoju pēc izjūtas,” atklāj Andris.

Meistarklasē audzēknis bija arī Mārtiņš Jurciņš, Cēsu Profesionālās vidusskolas pasniedzējs. Viņš bija gatavojis ģitāras, kokles, dažādas bungas, stabulītes. “Bija iespēja piedalīties, un esmu priecīgs, ka to izmantoju. Base pilnīgi atšķirīgs instruments no tiem, ko esmu gatavojis,” atzīst Mārtiņš un uzsver, ka svarīgākais ir strādāšana kopā, kad cits no cita mācās. “Kur varēju, izmantoju mūsdienu tehnoloģijas, kaut vai noņemt skaidu, bet pārējais ir roku darbs. Kādreiz taču nebija slīppapīra, izmantoja skrāpīti. Finiera arī nebija, paši plēsa skaidu. Var jau to darīt kā kādreiz, bet vai vajag,” domās dalās Mārtiņš. Varis Auziņš uzsver, ka gatavot mūzikas instrumentu būtiski iemācīties cilvēkiem, kuri nav profesionāļi kokapstrādē. “Basi var izgatavot katrs, ja, dzīvojot laukos, ir koks, kūtī cūkas un stallī zirgs,” nosmej Varis Auziņš. Meistari atklāj, ka cūku zarnas pirkuši veikalā, bet zirgu astrus dabūjuši no pazīstamiem zirgaudzētājiem.

Bases izgatavošanai vajag daudz laika. Andris Roze vērtē, ka trīs nedēļas, mēnesis, ja katru dienu nopietni strādā. Meistardarbnīcā meistari četrus mēnešus satikās reizi mēnesī nedēļu nogalēs.

“Base, basīte, dižā base – tā tās sauca atkarībā no lieluma. Bases bija populāras Vidzemē, īpaši Ziemeļaustrumvidzemē, Kurzemē, Latgalē ne. Ir interesanti ne tikai izpētīt kādreiz populāro instrumentu, bet to arī spēlēt,” saka Varis, bet Andris izmēģina tapušās bases. “Katras skaņai citāds dobjums. Var jau arī regulēt, lai skan dzidrāk,” viņš skaidro. Vecākā base, kuru spēlē folkloras kopā Jelgavā, priecē klausītājus jau vairāk nekā simt gadu. Nesen labošanai pie Vara nonākusi base no Pērnavas puses Igaunijā. Tajā latviski ierakstīts, ka Jānis Melecs to labojis 1922.gadā. Meleči ir no Alūksnes puses, tātad gatavota Vidzemē.

“Tas ir interesanti – ar šodienas domāšanu, iespējām, bet balstoties uz tā laika tradīcijām, izgatavot basi. Kokli, ja netaupa miegu, var izgatavot trijās četrās dienās. Base prasa daudz vairāk. Nenoliedzami, savdabīgs instruments,” domās dalās Andris Roze.