Ziņas

Sabiedrība

Atcerēties un neaizmirst

Te jāapstājas. Nacionālo partizānu piemiņas vieta Sērmūkšos atgādina par cīnītājiem. Te pieklust dažādu paaudžu cilvēki, lai izrādītu cieņu tiem, kas bija uzticīgi idejai par Latvijas valsti.Foto: Jānis Gabrāns

Jau daudzus gadus septembra otrajā pusē Amatas novada Sērmūkšos, kur pirms 22 gadiem iekārtota piemiņas vieta Nacionālajiempartizāniem, notiek svinīgs pasākums, lai atcerētos šos cīnītājus.

Arī šis gads nebija izņēmums, un vienā no pēdējām šī gada siltajām dienām tur skanēja dziesmas, runas, atmiņu stāsti.

Ar dzejas rindām un dziesmām pasākumu ievadīja Skujenes pamatskolas bērni, kuri bija ieradušies kuplā skaitā.
Vēstures uzturētājs Māris Niklass atzīmēja, ka šis ir trešais gads, kopš pasākuma dalībnieku vidū nav šīs vietas veidotāja, viena no nacionālajiem partizāniem, kas arī cīnījās šajā apvidū, Al­frēda Suipes. Taču kopā ar citiem bija viņa cīņu biedrs Ēvalds Baumanis, kuram šobrīd 90 gadi.

Savā uzrunā M. Niklass atskatījās valsts vēsturē, atzīmējot, ka vienmēr bijuši kādi, kuri tīkojuši pēc šīs zemes, šīs teritorijas, šīs valsts: “Pagāja vien mēnesis kopš valsts proklamēšanas, kad 1918. gada 17.decembrī padomju Krievija, nepiesakot karu, ienāca Latvijas teritorijā. Taču latvieši cēlās aizstāvēt savu jauno valsti, un pirmās brīvības cīņas notika Vidzemes šosejas malā pie Vāverkroga. Šīs kaujas simtgadē – 24.decembrī – tur tiks atklāts piemineklis, kam pamatakmeni ielikām tieši šodien. Vēsture ir tas, cik daudz atceramies šos notikumus, un no šiem notikumiem vajag mācīties.

Latvieši ir garā stipri, bet mūsu nav tik daudz, lai varētu ilgstoši karot. Tāpēc pēc 2.pasauless kara nacionāli domājoši cilvēki pulcējas pulciņos, attālās vietās rok bunkurus un attiecīgās reizēs plāno uzbrukumus padomju varas pārstāvjiem. Arī šeit dažu kilometru attālumā vīri dzīvo bunkurā, cīnās, bet vienā dienā tiek ielenkti, notiek cīņa, daži krīt, nošautie tika atvesti šeit, kur tagad ierīkota piemiņas vieta, pamesti, vien nedaudz uzmetot zemi. Pa­teicoties Alfrēdam Suipem, kurš arī bija bunkurā, šī piemiņas vieta tika iekārtota, un mūsu pienākums ir šo piemiņu saglabāt!”

Sanākušos uzrunāja arī Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte. Viņa atcerējās pirms dažām dienām Aizsardzības ministrijas rīkotajā seminārā dzirdēto, kur runāts, cik droša ir Latvijas valsts, kādi ir apdraudējumi: “Seminārā tika runāts, cik ļoti svarīgi šajā situācijā visiem augt par savas zemes patriotiem, ka svarīgi patriotismu glabāt savā ikdienā ne tikai vārdos, bet arī darbos un tajos uzdevumos, kas mums katram jāveic. Valsts pat­rioti izaug no mazām lietām.”

Viņa arī uzsvēra, ka ar šo piemiņas pasākumu skaidri tiek pateikts, ka tradīcija tiks saglabāta, nav pat svarīgi, cik daudzi te atnāks: “Šī ir svarīga vieta visiem, arī turpmāk septembra beigās te tiksimies.”

Sarunās pēc svinīgā brīža kāds gan izteicās, ka pasākuma dalībnieku ir arvien mazāk, izsakot bažas, vai šī vieta neaizaugs.
Agris Šults, kurš izveidojis un uztur mežabrāļu bunkuru Amatas novada Melturos, norādīja, ka šo vēstures lappusi svarīgi saglabāt, lai takas uz bunkuriem neaizaug. Viņš uzskata, ka ilgus gadus par to runāts ļoti maz, daudzu apziņā nacionālie partizāni joprojām asociējas kā bandīti: “Dzīvojam tādā kā greizo spoguļu karaļvalstī, bet ir svarīgi atjaunot vēsturisko patiesību. Par nacionālo pretošanās kustību tiek runāts pārāk maz, lai gan šo vīru un sievu paveikto nedrīkst aizmirst. Viņi nav to pelnījuši!”

Ēvalds Baumanis, kurš arī dažus mēnešus pabija Sērmūkšu bunkurā, mežabrāļiem pievienojās 18 gadu vecumā, bet atmiņas joprojām dzīvas. Viņš atcerējās pēdējo rītu bunkurā: “Bijām sapratuši, ka tur vairs nevar uzturēties, ka vieta kļuvusi zināma, grasījāmies iet uz jaunu. No rīta viens no biedriem devās uz kādu māju nodot informāciju, bet neilgi pēc tam sākās šaušana. Sa­pratām, ka “viesi” klāt un jātaisās ātri prom. Uzskrējām virsū čekistiem, četri mūsējie tika nošauti. Mēs trijatā nošķīrāmies no pārējiem, gāju aiz saviem cīņu biedriem, pēkšņi dzirdu, kā man aiz muguras noklakšķ krievu automāta aizslēgs.

Pagriežos, redzu, ka jauns puisis ar ieroci ceļas augšā, bet automāts nešauj, kaut kas bija ieķēries Nu, ko, man nācās viņu pabiedēt. Nekāda prieka jau nebija… Bet šis klakšķis vēl ilgi pēc tam man skanēja ausīs, pie līdzīgiem trokšņiem vienmēr satrūkos. Atceros, kad legalizējos, dzīvoju pie radiem lauku mājā, tur bija durvis ar metāla kliņķi. Un nereti, kad es jau gulēju un kāds nāca pa durvīm, kliņķis noklakšķēja, es gultā sēdus. Ilgu laiku šis troksnis mani vajāja.”

Pasākumā vienmēr ir klāt Irēna Alekšūna, Alfrēda Suipes dzīvesbiedre, kopā nodzīvoti 33 gadi. Viņa atzinās, ka uz šo vietu vienmēr brauc ar īpašām emocijām: “Visus gadus te kopīgi darbojāmies, kopām, kad Alfrēds aizgāja mūžībā, pirmajos gados šurp atbraukt bija ļoti grūti. Tagad tā noskaņojos un atbraucu. Atmiņas ir interesanta lieta. Kāds tagad vāc dokumentus, lai atklātu tā laika notikumus, bet Alfrēds stāstīja, ko pats piedzīvojis, un tā bija patiesā vēsture. Man jau viņš daudz stāstīja par dzīvi bunkurā, bet apzinājos, ka tikai tas, kurš pats to piedzīvojis, var saprast, kā bija. Briesmīgi laiki tie bija.”