Ziņas

Sabiedrība

Atbalsta programmas ir, bet trūkst sabiedrības atsaucības

Foto: Marta Martinsone-Kaša

Cilvēki ar invaliditāti jebkurā sabiedrībā pieder pie riska grupas, kas ir pakļauta sociālajai izstumtībai un diskriminācijai. Par cēloņiem šādai situācijai dažreiz kalpo aizspriedumi, bet daudz biežāk to izraisa sabiedrības vienaldzība un neinformētība.

Mūsdienās visā pasaulē attieksme pret invalīdiem, kas agrāk balstījās uz žēlošanu un pārprasto invalīdu bezpalīdzību, ir nomainījusies pret centieniem sniegt cilvēkiem ar speciālām vajadzībām iespējas pašiem pārvaldīt savu dzīvi. Uzsvars tiek likts uz tādas sabiedrības izveidošanu, kas iekļautu un spētu nodrošināt visu cilvēku, tajā skaitā cilvēku ar invaliditāti, vajadzības. Diemžēl šīs izmaiņas nenotiek ātri.

Labklājības ministrijas veiktie pētījumi rāda, ka Latvijā cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieļaujami zems izglītības un nodarbinātības līmenis, to parāda arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiāles statistika. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ar invaliditāti daudz biežāk nekā cilvēki bez invaliditātes dzīvo nabadzībā.

Nodarbinātība

2017. gada 6. novembrī Cēsu filiālē reģistrēts 1120 bezdarbnieku, no kuriem bezdarbnieki ar invaliditāti ir 123. No visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti 47 personas ir ilgstošie bezdarbnieki, ziņo NVA Cēsu filiāles vadītāja Liene Agafonova.

Darba devēju motivāciju zināmā mērā ietekmē katra atsevišķā darba devēja kā cilvēka vērtību skala, bet galvenie faktori, protams, ir vērsti uz uzņēmuma konkurētspējas saglabāšanu mūsdienu intensīvajā uzņēmējdarbības vidē. Kā zaudējumus, pieņemot darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, darba devēji min invaliditātes radītos funkcionālos ierobežojumus, tas ir, veselības traucējumus, nepieciešamos profilakses pasākumus, vides iekārtošanas izmaksas, kurās ietilpst arī administrācijas izmaksas, izmaksas saistītas ar invalīda nogādāšanu uz darbu un no darba, neērtības, kas saistītas ar darba kolektīva izglītošanu, un veselības apdrošināšanas izmaksas.

Jāatzīmē, ka bieži administratīvās izmaksas (saistītas, piem., ar dokumentu kārtošanu) tiek piemirstas un netiek uzņēmējiem kompensētas, radot situāciju, ka ērtāk ir neko nedarīt un neko nemainīt esošajā situācijā. Turpretī kā ieguvumus veiksmīgas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības gadījumā darba devēji min profesi­onālus un lojālus darbiniekus, savas sociālās atbildības sniegtu gandarījumu, pieejamās nodokļu atlaides u.c.

Lai gan Cēsu novadā pašvaldības aģentūra “Sociālais dienests” neveic padziļinātu nodarbinātības analīzi par cilvēkiem ar invaliditāti, viņu nodarbinātības rādītāji varēja būt labāki, saka Sociālā dienesta Atbalsta nodaļas pilngadīgām personām vadītāja Inga Kārkliņa: “Darba devēji vēlas dar­binieku, kas var strādāt pilnu darba laiku ar maksimālu atdevi, bet šī klientu grupa to nespēj. Darba devējiem jākļūst elastīgākiem pret darba apjomu un laiku, jo persona ar invaliditāti var strādāt četras stundas dienā ar maksimālu atdevi, taču darba devējam šādi darbinieki šķiet neizdevīgi. Sabiedrība un darba devēji ir jāizglīto. Deinstitucionalizācijas ietvaros šī problēma kļūs arvien aktuālāka, iespējams, sociālā uzņēmējdarbība būs kā risinājums invalīdu nodarbinātībai.”

Savukārt L. Agafonova uzskata: “Personas ar invaliditāti nav diskriminētas. Bezdarbnieki ar invaliditāti var pieteikties jebkurai Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātai aktivitātei. Aģentūra strādā, lai personas ar invaliditāti pēc iespējas vairāk iesaistās darba meklējumos. Šobrīd tiek realizēta akcija “Atvērto durvju diena personām ar invaliditāti”. Darba mek­lētāju aktivitāte šajā projektā ir liela, taču darba devēju atsaucība mazāka. Bet mēs turpinām strādāt, lai uzrunātu vairāk darba devēju un nodarbināto personu skaits palielinātos.”

Šogad Eiropas Sociālāfonda projektā “Subsidētās darbavietas bezdarbniekiem” Cēsu filiālē tika nodarbinātas trīs personas ar invaliditāti. Pēc NVA rīcībā esošās informācijas viena meitene turpina darba tiesiskās attiecības ar jau iepazītu darba devēju. Pārējā projektā iesaistītās personas vēl turpina darbu ar projekta finansējumu.

Izglītība

Nozīmīgs faktors, kas nosaka invalīda iespējas iekļauties darba tirgū, ir vecums, kādā invaliditāte iegūta. Pēc invaliditātes iegūšanas retāk tiek uzsākta vai turpināta izglītība un arī retāk veidojas soci­ālo kontaktu tīkli, kas sekmētu iekļaušanos darba tirgū.

“Ja invaliditāte ir no bērnības, tad izglītības līmenis mēdz būt zemāks. Ja invaliditāte iegūta dzīves laikā, tad izglītība visbiežāk jau ir. Atsevišķos gadījumos, iespējams, jāpārkvalificējas, jo darba spēju zuduma dēļ klients nevar veikt iepriekšējo darbu,” saka I. Kārkliņa. Tomēr vecumam palielinoties, mazinās invalīdu gatavība un motivācija papildus izglītoties, pārkvalificēties.
Savukārt, runājot par cilvēkiem ar redzes defektiem, Latvijas Ne­redzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas valdes priekšsēdētāja Aija Rīvīte saka: ”Mūs­dienās jaunieši ar redzes traucējumiem mācās integrētajās skolās, viņiem nākotnes darba tirgus ceļš ir brīvāks, šie jaunieši ir aktīvāki un jau atrodas sabiedrībā. Kad aicinām viņus iesaistīties biedrības organizētajos pasākumos, visbiežāk seko atbilde – paldies, es nevaru, man jāstrādā.”

Kūtrums un bezspēcība

Cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem bieži vien ir nedroši par savām spējām, kuriem nepieciešama īpaša, uzmundrinoša pieeja, lai viņi varētu uzdrīkstēties uzsākt savas gaitas darba tirgū. Arī uzrunātie institūciju pārstāvji pieļauj, ka kūtrums varētu būt iekšējais šķērslis, kas neļauj iesaistīties darba meklējumos, taču I. Kār­kliņa uzsver: “Cilvēks ieraujas sevī, ja darba devējs viņu atraida, dažreiz pat vairākkārt. Per­sonas, apzinoties savu invaliditāti, jau iepriekš izvērtē, kādu darbu var izdarīt.”

Savukārt A. Rīvīte pārliecinājusies, ka liela daļa cilvēku negrib, nevis nevar strādāt. “ NVA ir iespējas saņemt atbalstu darba devējam, kas vēlas un var nodarbināt personu ar invaliditāti, saņemot arī finansējumu darba vietas iekārtošanai un darba vadītāja atalgojumam. Ar garu runāšanu man izdevās pierunāt divus cilvēkus, lai uzdrošinās strādāt. Pēc tam viņus pierunāju iestāties un pabeigt augstskolu. No cilvēkiem ar invaliditāti nav jūtama iniciatīva, drīzāk atrunas. Pirms laika biedrībai pazvanīja uzņēmējs un piedāvāja darbu cilvēkam ar redzes traucējumiem. Uzņēmējs meklēja cilvēku, kas varētu tīrīt dārzeņus. Biju pārsteigta – vienam darbs bija par agru, citam pa tālu, trešajam stundu par daudz. Faktiski tas bija signāls – lieciet mani mierā, man tāpat ir labi! Daudzi cilvēki ar invaliditāti neraujas strādāt, turpretī tie, kuri jau strādā, pie savas iespējas turas, cik spēka.”

Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja un valdes locekle Dace Helmane Vidzemes Augstskolas rīkotajā forumā par sociālo uzņēmējdarbību atsaucās uz nesen veikto institūta pētījumu, kas nerunā par labu tiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas strādāt: “Aptaujājām ne tikai uzņēmumus, bet arī valsts un paš­val­­dību iestādes un nevalstiskās organizācijas. Jautājām, kuras per­sonu grupas viņi būtu gatavi pie­ņemt darbā, ja potenciālo darbinieku nepieciešamās prasmes būtu atbilstošas. Puse no aptaujātajiem nenodarbinātu cilvēkus ar pārvietošanās ierobežojumiem. Vēl skumīgāka ir situācija attiecībā uz personām ar intelektuālās vai garīgās attīstības traucējumiem, viņus būtu gatavs nodarbināt tikai katrs ceturtais aptaujātais.”

Arī Valmieras invalīdu biedrības “Atspēriens” valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa forumā klāstīja savu pieredzi, apstiprinot D. Helmanes pausto, ka darba devēju aizspriedumi ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki slēpj savu invaliditāti. “Biedrībā neiestājas visi, jo ne visi grib, lai cilvēki zina viņu patieso veselības stāvokli. Konkrēti varu minēt gadījumu, kur sieviete nostrādāja gadu, no darba devēja slēpjot faktu, ka viņai ir invaliditāte. Viss bija kārtībā. Viņa strādāja, darba devējs bija apmierināts, taču tagad apritējis gads un viņai jāpārslēdz darba līgums, gaismā nācis viņas statuss, un darba devējs vairs negrib ar viņu sadarboties. Gribētu teikt, ka arī valstiska līmeņa lielie plāni un projekti, ko raksta un analizē, nav veicinājuši nozīmīgas pārmaiņas. Vēl arvien lielākai daļai sabiedrības ir uzskats, ka ar invalīdiem nevar kontaktēties, ka viņu kaites var būt lipīgas un viņi ir nekopti. Sabiedrība ir jāizglīto, bet tas jāsāk jau no pašiem pamatiem, no bērnudārza.”