“Par šo vietu daudzi dzirdējuši, te bijuši, bet neviens īsti nezina, kur tā sākas, kur beidzas,” saka Amatas novada pašvaldības Tūrisma attīstības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Eva Staltmane un uzsver, ka tas ir stāsts par Āraišiem, kuru teritoriālās robežas nav konkrēti iezīmētas. Kādreiz Āraišu draudzē bija Rāmuļi, Kārļi, Vaive. Šodienas Āraiši ir gadsimtu vēstures liecību krātuve. Tā ir novada bagātība. To, ko zina un pazīst katrs vietējais, āraisieši grib stāstīt citiem, viņus ieinteresēt, rādot, ievilinot senatnes leģendās un mūsdienīgi tās atdzīvinot.

Lai apkopotu Āraišu bagātību un piešķirtu šai vietai savu identitāti un vienotu tūrisma tēlu, radīts logo, Āraišu leģenda un leģendu taka.

“Leģendu par Āraišiem ir daudz. Stāstu vākšana sākās jau pirms gadiem, kad tika apzināta Āraišu kopiena, tā turpinās. Vai gan Āraiši nevarētu būt leģendām bagātākā vieta Latvijā?” domās dalās Eva Staltmane. Amatas novada tūrisma speciālisti apliecina, ka zina atbildi. Leģendas iedzīvinātas ne tikai logo, arī maršrutā, kuru izstaigājot, var izzināt nostāstus, interesantus faktus un notikumus. Ir radīts īpašs Āraišu leģendu vācēja – stāstnieka jeb gida tēls. Tērpa māksliniece ir Ilona Pagrode. “Bija skaidrs, ka jābūt kaut kam no senatnes un reizē mūsdienīgam. Vairākas tērpa detaļas gatavoja apkārtnes amatnieki. Šādi tērpti gidi vadīs ekskursijas, kā arī piedalīsies tūrisma izstādēs un dažādos pasākumos,” pastāsta Eva Staltmane.

Izpētot logo, to var saukt arī par ģerboni, elementu, var izstaigāt un izzināt Āraišus. Ezerpils, muiža, baznīca, ezers ar zivīm, dzirnavas – tā zināmā vēsture. Logo āmurs atgādina, ka Āraišos visos laikos bijuši labi amatnieki. Par cirvi savukārt ir leģenda, ka saulainā laikā ezerā var redzēt baļķī iecirstu cirvi. Koka gadskārtas iezīmē laiku. Par zobenu ir stāsts, ka Āraisis cīnījās ar bruņinieku, kad saprata, ka cīņa zaudēta, zobenu iemeta ezerā. Kopš tā laika ezers viļņojas. Par āžiem ir divi stāsti, gan par ezera nosaukumu, gan krogu. Savukārt baznīcas zvana skaņa dzirdēta pat Cēsīs. Bet josta, kurai neredz ne gala, ne malas, apliecina, ka Āraišiem nav robežu.

Maizes diena Āraišu dzirnavās reizē bija arī Āraišu apzināšanās, parādīšanas svētki. Katrs gribēja paņemt čiekuru no zviedru priedes vai jauko karodziņu, uz kura redzams logo un Āraišu nozīmīgākās vietas. “Domājam par Āraišu suvenīriem. Tagad ir zviedru priedes, kuru iestādījis zviedru karalis, čiekurs. Būs arī sēklas. Amatu mājas amatniekiem darāmā netrūks, jo tik daudz kas var būt kā suvenīrs no Āraišiem,” saka Eva Staltmane un piebilst -jau sākumā radošajai grupai bijis skaidrs, ka Āraišu ģerbonim jābūt ne tikai dažām simboliskām līnijām, bet tādam, kas piesaista, informē un ir arī mūsdienīgs.

Ekskursijā pa Āraišiem patlaban var izvadāt divi gidi, būs vairāk. Rudenī ir cerība, ka valsts pašvaldībai nodos Āraišu arheoloģisko muzejparku. Tad varēs domāt par stratēģisku tālāko attīstību, arī tūrisma informācijas centru. “Uz Āraišiem cilvēki brauc, Āraišus pazīst, bet te vēl ir daudz kā tāda, kas katram būs jaunums. Mums tikai jāparāda,” pārliecināta Eva Staltmane.