Ziņas

Sabiedrība

Ar telti plecos

Dabas draugs. Mikus Spalviņš katram iesaka piedalīties sakopšanas darbos, taču kārtība sākas no pagalma. Foto: Monika Sproģe

Šoreiz mūsu vasarīgi ziedošais ceļš aizvijies līdz Jaunpiebalgai, kur ar sastaptajiem dabas draugiem runājām par vides un cilvēka attiecībām, kultūru, ekoloģiju, dabu un tās aizsardzību. Tieši Jaunpiebalgas novadā dzīvo viņi – vides entuziasti. Viens no viņiem Mikus Spalviņš. Viņš saka, ka rūpes par apkārtējo vidi sākas ar katra cilvēka mājas pagalmu. Viņš vienmēr aktīvi piedalās dabas draugu rīkotajās talkās un iesaka katram kaut reizi dzīvē piedalīties lielos sakopšanas darbos, jo tādējādi lietas iespējams ieraudzīt daudz citādāk.

“Organizētajās talkās pats sāku piedalīties samērā nesen. Draugi uzaicināja piedalīties Lielajā talkā, man iepatikās tas, ka tā organizēti var izdarīt daudz vairāk. Es dzīvoju dažus desmitus metru no Gaujas, kad tur viens pats padarbojas, kopjot krastu, tas nav tik produktīvi kā reizēs, kad sanākam vesels pulks, tad varam kalnus gāzt.”
Pieminot Lielo talku, rodas jautājums, vai dabas aktīvisti neparādās tieši ap šo laiku un tad kaut kur noklust, pazūd. Mikus saka, ka šī talka noteikti ir masu fenomens, taču tiem, kuriem dabas vilinājums ir sirdī, nevajag īpašas dienas, speciālas talkas vai zīmīgas akcijas. “Taisnība. Vairums cilvēku par dabu padomā reizi gadā. Viņi lielajā, valstiski svarīgajā notikumā aprīļa beigās savāc atkritumus un visu pārējo laiku pikniko pie ūdeņiem, piemēslojot upju krastus. Mēs, tie, kam rūp daba un apkārtējā vide, sapulcējamies biežāk, kādas četras vai piecas reizes gadā, un tīrām piemēsloto, izvācam upēs sakritušos kokus.”

Mikus stāsta, ka Jaunpiebalgas lielākie entuziasti nav tikai vietējie iedzīvotāji. Daudzi, kas braši talko, ir no pilsētām, bet saistīti ar šo vietu. “Pateicoties pilsētvidei, viņi ir sapratuši, ka šeit ir tie vienīgie un īstie lauki, skaistā un nosacīti neskartā daba, kura ir jākopj. Kopā ar viņiem esam lielāks pulks, bet vieni paši esam neliela saujiņa, cilvēki desmit.”

Mikus, būdams entuziasts, kas novērtē dabas skaistumu, vasarā izmanto izdevību uzmest plecos telti, paķert guļammaisu un doties pārgājienos: “Pirms divām nedēļām nogājām gar Gauju no Cēsīm līdz Valmierai. Ar visu iedzīvi uz muguras mums iznāca noiet aptuveni 60 kilometrus. Tas bija trīs dienu gājiens, kur pa ceļam iekļāvām arī Ērgļu klintis. Tas pilnīgi noteikti ir lielisks veids, kā sajust saikni ar dabu.”

Tomēr, kad skatam paveras upju krastos aiz sevis atstātie piknika pārpalikumi, pārgājienu dalībnieku vaigs satumst. “Visvairāk atkritumu tomēr ir pie pašas Gaujas. Tas ir ļoti derdzīgi. Tāpat man nepatīk, ka visās skaistajās smilšakmens klintīs cilvēki ieskrāpē savus vārdus. Nu kāds labums no tā, ka tur ieskrāpēts “Saša” vai “Jānis”? Šīs liecības drupina iezi, veidojas vieta, kur ūdenim ieēsties dziļāk,” saka jaunietis.

Mikus atzīst, ka nevar jau vainot tikai tūristus, atpūtniekus. Viņš padalās pieredzē: “Vienā no pirmajiem gadiem, kad parādījās Lielā talka, mēs Jaunpiebalgā pie četrām peldvietām izveidojām atpūtas vietas, kur arī ierakām zemē grodu atkritumiem. Tiklīdz tika dota zīme, ka šī ir miskastes vieta, tā tur sāka parādīties ne tikai atpūtnieku atstātie atkritumi, bet arī sadzīves atkritumi no mājām, kuru saimnieki negrib maksāt atkritumu apsaimniekotājam.”
Miks Spalviņš atzīst: “Pilnīgi noteikti mēs, vides un dabas entuziasti, esam mazākumā. Sabiedrībai vēl jāpieaug, jāizglītojas. Es pat ieteiktu ikvienam kaut reizi dzīvē piedalīties kādos lielos sakopšanas darbos. Kad pašam pa stikliem jārokas, piesārņotājs domās tiek visos vārdos nolamāts. Ja katrs būtu talkā pastrādājis, tad saprastu, ka roka neļaus nomest zemē kaut konfekšu papīriņu. Vismaz man tā ir.”

Nobeigumā puisis nosaka, ka galu galā mēs ar šādu cūcīgu rīcību iznīcinām sevi, jo daba pielāgosies, bet cilvēks neizdzīvos.

Viens komentārs

lielisi

Prieks par cilvēkiem, kas iegulda savu brīvo laiku dabas sakopšanā. Lieliski! Jauni un darbīgi Jaunpiebalgas jaunieši!

Komentāri ir slēgti.