Ziņas

Redzeslokā

Ar svešzemēs izprasto atrast jauno dzimtenē

Ikdiena virpuļo. Atgriezušās Latvijā, Madara Mestere un Marta Vētra izbauda dzīvi 50 reizes vairāk nekā iepriekš.Foto: publicitātes

Madara Mestere un Marta Vētra ir jaunas sievietes, kuras gandrīz 12 gadus dzīvoja Lielbritānijā, darbojās viesmīlības un pārdošanas jomā.

Šopavasar martā Madara un Marta apmetās uz dzīvi  Val­mieras pusē, iekopj puķu dobes un dārzeņu vagas, attīsta zīmolu LAUX, stāsta Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Kaķe.

LAUX – vieta, kur iedvesmoties

Zīmols LAUX jau ir kļuvis pazīstams. Madara stāsta, ka mērķis ir koncentrēties uz griezto ziedu un dārzeņu audzēšanu. Neau­dzēšot neko ziemā uzglabājamu. Burkāni svaigai ēšanai, grilēšanai, salātiem. Piedāvā ķirbju dažādību, laukā jau tagad esot 30 šķirnes. Saimnieču vēlme ir, lai viss ir sezonāls. Patlaban uzņēmums ir tapšanas stadijā, un LAUX zīmols vēlāk būs arī SIA nosaukums. Saimnieču sapnis ir LAUX veidot par dzīvesstila zīmolu.

Madara atklāj: “Mēs droši vien to ilgtermiņā būvēsim kā dzīvesstilu. Mēs gribam parādīt, ka laukos dzīvot ir forši. Tas nav tikai, ka mēs puķes izaudzējam un pārdodam. Tas ir par to, ko tu vari ar dārzu un puķēm izdarīt.” Turpina Marta: “Vēlme ir parādīt, ka var pilnvērtīgi dzīvot ar to, kas ir lokāli ražots. Iedvesmot cilvēkus, aicināt saskatīt, cik daudz forša ir pieejams, pagaršojams un apēdams.”

Pavasarī LAUX pārsteidza cilvēkus ar zupas terīnēs sastādītiem ziediem. Stāsta Marta: “Tas vairāk ir par to, ka atver skapi, apskaties smukos traukus, kurus tu nekad neizmanto. Bet ieliec puķi un priecājies! Jo cik tad svētkus taisām? Kad sēdi pie galda, uz kura ir zupas terīne? Es ceru, ka kāds ieraudzīs un sapratīs, ka arī var to izdarīt. Nevajag pirkt. LAUX ir vieta, kur iedvesmoties, ka visu var paši un tas ir vienkārši.” Viņa turpina: “Esam maziņi, mēs varam paspēlēties un pamēģināt. Mums nav dārzkopības izglītības. Tāpēc mums nav tā, ka mums jādara šādi.”

Marta runā par viņu iecerēm: “Ideālā variantā mēs uzsitam [ceļa malā] vienu būdiņu, un tur arī visu nopērk. Bet tas nebūs ne šogad, ne nākamgad. Vasarā mēs izaudzējam dārzeņus, un tos arī pārdodam. Viena sadaļa, ko audzēsim – krāsvielas.” Doma esot tās piedāvāt mazā komplektā, lai var uz Lieldienām nokrāsot olas vai pamēģināt mājās nokrāsot apģērbu. Tirgošot arī sausos ziedus, kas pasaulē jau pāris gadus ir modes tendence.

Marta atklāj, ka kopj vecāku zemi, divus hektārus, ko tie paši neapsaimnieko. “Mums ir infra­struktūra, un ir muļķīgi to neizmantot. Tētis uzar zemi, mums tikai jāpārkaplē. Ir daudz vieglāk nekā sākt no pilnīgas nulles, kā lielai daļai cilvēku,” viņa saka.

Izdarīt vēlreiz un labāk

Pagājušajā gadā Marta un Madara attālināti piedalījušās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Valmieras biznesa inkubatora Pirmsinkubācijas programmā, kas bija paredzēta diasporai. Pieteikušas biznesa ideju – “kapuKIT” (sauso ziedu kompozīcija stikla kupolā, ko var sagatavot mājās un aiznest uz kapsētu). Piedalīšanās programmā esot bijusi vajadzīga, lai gūtu zināšanas biznesā, lai redzētu, ko Latvijā piedāvā un dod.

Par darbošanos Valmieras pusē Marta stāsta: “Ja tu uzņēmumu veido reģionā, kur pats esi dzimis, tev vairāk uzticas, lielāka cerība, ka viss izdosies. Madara nāk no Staiceles, es – no Dikļiem.”

Atgrie­šanās Latvijā

Cik sen brieda doma par atgriešanos? Madara stāsta: “Līdz zināmam vecumam nebija doma, ka ļoti gribas mājās, bija – nu…diez vai. Bet, kad palika trīsdesmit gadi, tas mainījās. Toties Marta vienmēr skaidri zināja – mēs kādu dienu atgriezīsimies Latvijā.”
Marta papildina, ka lēmums par atgriešanos un datumi esot noteikti mājsēdes laikā: “Iepriekš mums ar Madaru nav bijis daudz laika būt kopā. Mēs nezinājām, vai vispār varam pavadīt laiku divatā. Taču “lokdaunu” izdzīvojām un bija ļoti labi. Tad sapratām, ka varam gan sadzīvot, gan sastrādāties. Un tad sākām kārtīgi domāt, ko un kā varam darīt.”

Plānotā atgriešanās notika, kad jau bija mainījusies ģeopolitiskā situācija pasaulē, bija sācies karš Ukrainā. Vai tādā brīdī nebija šau­bas par atgriešanos Latvijā? Marta stāsta, ka no brīža, kad Krievija iebruka Ukrainā, līdz 17.martam, kad bija plānota atgriešanās Latvijā, bija palikušas trīs nedēļas. “Atvērām ziņas, un tad bija jautājums – vai braucam mājās? Mana mamma teica: “Nebrauciet un vēl domājiet, kā mūs paņemt, ja nu kas,” atceras Marta. Šaubas esot bijušas kādu nedēļu. “Bet nonācām pie domas – ja mēs šoreiz nebrauktu, tad arī nekad neaizbrauktu,” secina Madara.

Marta bilst, ka pārbraukšanu Latvijā noteikusi arī iecere par dārzkopību: “ Bija tā – ja mēs neatbraucam tad, kad bija paredzēts, tad mēs būsim nokavējušas sēšanas sezonu. Gads pa tukšo. Ar to karu bija tā – ja nāks iekarotāji, mūs Latvijā vajadzēs vairāk nekā Anglijā.”

“Nedaudz ievilcies” piedzīvojums

Kādi apsvērumi pamudināja doties prom no Latvijas? Madara pastāsta: “Mana mamma 15 gadus dzīvoja Skotijā. Viņa aizbrauca, kad man bija 18 gadi. Pa vasarām, pa Ziemassvētkiem braucu turp strādāt. Arī pirms universitātes desmit mēnešus strādāju Skotijā. Pēc universitātes abas ar Martu aizbraucām projām no Latvijas.”

Madaru papildina Marta: “Kad aizbraucām, mums bija “early twenties” (agrie divdesmit). Liel­britānija mūs izveidojusi par cilvēkiem, kādas esam tagad. Kad tu esi tāds “zaļš gurķis”, bieži nezini, ko gribi darīt.” Aizbrau­kšanu no Latvijas Marta vērtē kā piedzīvojumu, kas esot “nedaudz ievilcies” un atklāj: “Man ir ticība Latvijai kā valstij. Kaut kur kaut kas nokaitina, var būt nepareizi, bet mēs esam tik jauna valsts. Nu nav viss perfekti. Tomēr 30 neatkarības gados Latvija ir sasniegusi ļoti, ļoti daudz.”

Par pēdējā laikā iegūto darba pieredzi Marta stāsta, ka strādājusi savdabīgā modes preču veikaliņā Čeltenhamā (Cheltenham), pilsētā, kurā pašas arī dzīvoja. Veikals esot darbojies jau 35 gadus. Saimnieki bijuši vīrs, Indijas sikhs, un viņa sieva, angliete. Marta atzīmē: “Man ļoti ar viņiem saskanēja. Es vienmēr esmu zinājusi, ka negribu veidot karjeru, gribu kaut ko savu. Kad sāku pie viņiem, (..) katru gadu iemācījos aizvien vairāk, redzēju, kā viņi gadu no gada gatavojas, skatās un plāno. Un kaut kā tas aiziet.”

Savukārt Madara atzīst, ka viņai vienmēr ir bijis svarīgi, lai visu laiku ir interesanti: “Es strādāju viesmīlībā, tur būvēju karjeru. Vadīju vairākus restorānus. Pēdējais darbs – pārraudzīju sešus restorānus Čeltonā. piecus gadus strādāju “Members’Club SOHO HOUSE”. Bija ļoti interesanti, man vienmēr ļoti ir paticis tas, ko daru. Būt cilvēkos, runāt ar cilvēkiem, “bīdīt” lietas un vadīt komandas.”

Grib dzīvot laukos

Kā divām vēsturniecēm, no kurām viena strādājusi viesmīlībā, bet otra modes preču veikaliņā, radusies vēlme nodarboties ar dārzkopību un zemkopību? Marta atbild, ka tā vienmēr bijusi daļa no viņas. Turklāt atklājies, ka Madarā slēpjas floristes talants. Madara smejoties papildina: “Es nekad nebiju iedomājusies, ka ar to nodarbošos un ka tas pat patiks. Martai patīk lasīt, teorētisko daļu par augiem, kā tie viens otru papildina, viņa zina vairāk. Es tad vairāk tās praktiskās lietas.” Savs dārzs esot bijis arī Anglijā – dālijas, tomāti un daudz puķu. Saimnieces stāsta, ka tas bijis nepieciešams, lai testētu, kas pašām patīk, kādas krāsas patīk.
Kad tiek jautāts par šī brīža sajūtu, Marta atzīst: “Katru dienu mēs šeit dzīvojam vairāk, nekā mēs dzīvojām tur. Es izbaudu dzīvi 50 reižu vairāk. Esam aizņemtas, noskrējušās, satiekam jaunus cilvēkus. Daudz jaunu cilvēku nāk pie mums, ir interesanti. Man vienmēr paticis dzīvot Latvijā, bet tieši šie mēneši ir vislabākie.”

Šobrīd LAUX attīstītājas dzīvo kuplā un draudzīgā, kā pašas saka, 19.gadsimta saimē ar trīs paaudzēm, un secina: “Te ir komūna, bet ir riktīgi forši.” Neesot šaubu, ka lēmums par atgriešanos ir bijis pareizs.