Felsbergu, Bērziņu un Matveju dzimtu saknes ir Dzērbenē un Taurenē. Reinim Felsbergam šomēnes 180.dzimšanas diena.

“Reinis ir mūsu ciltskoks, un jubileja ir labs iemesls, lai mēs satiktos. Felsbergu un Bērziņu dzimtas jau tikušās agrāk, tagad pievienojas Matveji, kuri paaudzēs dzīvo Taurenē,” stāsta Guntars Felsbergs, dzimtas saieta rīkotājs, un uzsver, ka ikviens var priecāties par dzimtas pumpurošanos.
Uz saietu bija atbraucis četru paaudžu vairāk nekā pussimts pārstāvju. “Mums ir svarīgi sanākt kopā. Jaunie iepazīstas ar saknēm, iepazīstas savā starpā,” saka Jānis Felsbergs. Viņš nesen nosvinēja 80.jubileju, bet dāvanu vietā lūdza noīrēt autobusu, lai visi varētu atbraukt no Rīgas.

Reinis Felsbergs dzimis Auļu muižā. Straupes muižā bija sulainis, tur apprecējās. Tad Taurenē kalpoja par mežsargu un dzīvoja mežsarga mājā “Pīkāņi”. Cik zināms, bijis ļoti rosīgs brāļu draudzē, arī sacītājs, nedaudz arī dzejoja, galvenokārt par reliģiskām tēmām. Ģimenē auga dēls Ernests un meita Natālija. 30 gadu vecumā Reinis aizgāja mūžībā. Pateicoties viņa uzņēmībai un cilvēkiem līdzās, Ernests izskolojās un bija pirmais vēlētais Latvijas Universitātes rektors. Viņa meita Natālija Felsberga apprecējās ar kaimiņu, “Lejas Bebru” saimnieku Jāni Matveju, piedzima pieci dēli, trīs izveidoja ģimenes, kuru pēcnācēji radīja kuplo Matveju dzimtas atzaru.

Reiņa Felsberga dzimta savā satikšanās reizē pabija Dzērbenes kapsētā un piemiņas vietā nolika ziedus. Īpašs notikums visiem bija ciemošanās Taurenes pagasta Pīkāņu mājās. “Tajās jau ilgus gadus dzīvo mākslinieku Bruno Bērziņa un Sandras Vija Bērziņas – Skrauces ģimene, kuri ļoti labi uzturējuši šo vēsturisko māju, tur ir skaista apkārtne un vareni ozoli. Tā mums ir īpaša vieta,” saka Guntars Felsbergs. Pie mājas dzimta atklāja piemiņas plāksni Ernestam Felsbergam, kura sak­nes turpina augt Bērziņu un Felsbergu paaudzēs.

Novadpētniece Mārīte Šķēle pastāsta, ka savulaik skolotāja Spodra Ergarde, arī novadpētniece, par Felsbergu dzimtu savākusi ļoti daudz materiālu un Taurenes novadpētniecības muzejā ir daudz informācijas.

M.Šķēle nākamajām paaudzēm ar lepnumu stāstīja, ka Taurenē un Dzērbenē Felsbergu dzimta nav aizmirsta. “14 gadu vecumā Ernests Taurenē un Dzērbenē savāca 1081 tautasdziesmu. Tās esam atraduši folkloras krājumā , un Dzērbenes skolēni tās no vecās drukas pārrakstījuši un apkopojuši atsevišķā izdevumā. Folkloras kopai “Māras bērni” ir programma ar Dzērbenē un Taurenē savāktajām tautasdziesmām. Kad skolā mācīju kultūras vēsturi, runājot par grieķu kultūru, stāstīju par Ernesta Felsberga grieķu vāžu pētījumiem. Kad runājām par trimdas literatūru, nevarēju nepieminēt Lūciju Bērziņu,” par to, kā dzimtas saknes, devums tautai un dzimtajai pusei savijas cauri paaudzēm, stāstīja Mārīte Šķēle un piebilda, ka nesen Dzērbenes novadpētnieki bijuši nelielā braucienā un pabijuši gan Dzērbenes draudzes skolā, kur Ernests mācījās, gan “Pīkāņos”.

Reiņa mazbērni piedzīvoja pārmaiņu laikus – gan došanos svešumā, gan izsūtījumus uz Sibīriju, gan atgriešanos brīvā Latvijā. Felsbergi aizvien dzīvo daudzviet pasaulē. Tie ir stāsti par latviešu izturību, savas zemes, tautas un darba mīlestību.

Lūk, Helēnas Felsbergas – Rogocz, Ernesta dēla Aleksandra jaunākās meitas, dzīvesstāsts. Viņas tēvs gāja bojā kara laikā, māte pēc kara palika Polijā. “Man bija vārds Helga, bet pēc kara tas bija pārāk vācisks, tāpēc kļuvu par Helēnu. Mamma tikai pirms nāves izstāstīja par manām sak­nēm, sarakstījās ar brāli Latvijā. Pēc viņas aiziešanas arī atradu diženu dzimtu,” pastāstīja Helēna un uzsvēra, ka Taurenē un Dzēr­benē agrākos gados pabijusi vairākkārt. Savukārt Valda Felsber­ga sieva Darja Tihomirova pastāstīja: “Esmu laimīga, ka ieprecējos šajā dzimtā, kur ir tik izcili cilvēki. Uzvārdu nemainīju, jo arī mana dzimta ir ievērojama. Visi četri bērni ir Felsbergi.”

Taureniete Vija Rāka ir Reiņa meitas Natālijas dēla Osvalda mazmeita. “Osvalds Matvejs par izveidoto jaunsaimniecību saņēma Trīs Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Viņš bija izveidojis modernu saimniecību, iestādījis četrus hektārus lielu ābeļdārzu,” zināja Vija un piebilda, ka vectēva mājas savulaik tika pārdotas, tām ir brīnišķīgi saimnieki.

Vairāku stundu garās sarunās Felsbergi gan atcerējās dzimtas stāstus, gan pārrunāja, kā kurai ģimenei klājas, kā jūtas vecākā paaudze, ko dara jaunākā, kurai tagad pasaule vaļā.

“Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā dzimta turēsies kopā, cik tā būs stipra,” teica Ernesta Felsberga meitas Lūcijas dēls Guntis Bērziņš, kuru dzīves ceļi aizveda uz Vāciju, Austrāliju, Angliju, bet 1993.gadā viņš atgriezās Latvijā.