Ziņas

Sabiedrība

Ar godbijību pret kalnu

Piedzīvotais kalnos. Gada nogalē Latvijas alpīnists Ilgvars Pauls visiem kalnu cienītājiem sagādāja brīnišķīgu dāvanuFoto: Jānis Gabrāns

“Brīdī, kad ieraugu Kalnu visā tā varenumā, pēkšņi mani pārņem neaprakstāms prieks. Laikam jau, tikai kāpjot kalnos, atrodu sevi, un tā ir neizsakāma bauda – sajust, ka ķermenis tev uzgavilē,” savā grāmatā “Everesta otrā seja” raksta mūsu novadnieks, alpīnists, “Druvas” aptaujas “Gada cilvēks” 1998.gada laureāts Ilgvars Pauls.

Aizvadītā gada nogalē Cēsu Izstāžu namā pulcējās cilvēki, kuri ar kalniem ir uz “tu”, lai būtu klāt šīs grāmatas atvēršanas brīdī. Bija interesanti sajust kalnu auru, vērot vīrus, kuri bijuši virsotnēs, kuras vairums cilvēku redzējuši tikai televīzijā vai fotogrāfijās.

Grāmatā aprakstītas 16 I.Paula ekspedīcijas, gan iekarojot astoņtūkstošniekus, gan īstenojot “Septiņu virsotņu programmu”, kuras ietvaros uzkāpts visu kontinentu augstākajās virsotnēs. Tiesa, Austrālijas augstākais kalns Kostjuško ir tikai 2228 metrus augsts, un pats alpīnists to nosaucis par Austrālijas Gaiziņkalnu. Salīdzinot ar 8848 metru augsto Everestu, tas tiešām šķiet kā neliels paugurs. Grāmatā ir arī ļoti daudz fotogrāfiju, kas ļauj vizuāli izsekot alpīnista gaitām, iekarojot virsotnes.

Stāstot par grāmatas tapšanas ieceri, I.Pauls atzina, ka nevarējis nerakstīt, jo jūtot parādu savai zemei un tautai: “Daudzie gadi kalnos un neskaitāmās ekspedīcijas ļāvušas uzkrāt plašu materiālu – bildes, dienasgrāmatas, aprakstus. Tas viss krājās līdz brīdim, kad melnraksts pārtapa tīrrakstā. Lai doma par grāmatu bija sen, kāpjot tam nav laika un tas likās mazsvarīgi. Kad kāpu, parasti skatījos uz priekšu, domāju par nākamo kalnu, nevis par to, kas ir noticis. Kad beidzu aktīvās alpīnista gaitas, sapratu, ka ir laiks grāmatai, bet pagāja vairāki gadi, līdz tā ieraudzīja dienas gaismu. Grāmatā ar godbijību gāju pie kalna, ar cieņu pret visu šo reģionu, Tibetu, Nepālu, turienes iedzīvotājiem. Šis ir mēģinājums izveidot interesantu kaleidoskopu, kurā apvienots redzētais un piedzīvotais 16 ekspedīcijās, lai gan par vienu otru ekspedīciju uz astoņtūkstošniekiem varētu sarakstīt atsevišķu grāmatu. Ekspedīcija, kas ilgst trīs mēnešus, ar visiem piedzīvojumiem, notikumiem, pārdzīvojumiem ir veselas grāmatas cienīga. Vienā grāmatā viss jāpasaka ļoti kodolīgi, tajā pašā laikā tur cauri jāvijas tam dramatismam, kas ir katrā ekspedīcijā.”

Grāmatu “Everesta otrā seja” I.Pauls veltījis savai ģimenei – sievai Sanitai, dēliem Edijam un Raivo, jo, pēc alpīnista teiktā, arī ģimenei šīs ekspedīcijas bijis pamatīgs pārbaudījums. Himalaju ekspedīcijas ilgst mēnešiem, un šajā laikā mājas solis gūlies uz mājās palicēju pleciem. Taču mājinieku atbalsts bijis arī nozīmīgs faktors iecerēto virsotņu sasniegšanai. Taču vēlme redzēt, kā aug bērni, būt kopā ar ģimeni beigās izrādījās stiprāka par kalnu vilinājumu, un nu jau sešus gadus ekspedīcijas uz kalniem palikušas vien I.Paula atmiņās. Grāmatas veidošana bijusi iespēja atkal izdzīvot pieredzēto.

I.Pauls teicis: “Pret kalniem vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu, zināmā mērā varu pieskatīt sevi izredzētajiem tāpēc vien, ka man bijusi iespēja kalniem pieskarties. Ar katru pārvarēto augstuma metru šī sajūta par piederību izredzētajiem kļūst spilgtāka. Ja Alberts Šveicers savu dzīves filozofiju spēja ietvert frāzē “Godbijība pret dzīvību”, tad manējā ir “Godbijība pret kalnu”.

Astrīda Iltnere, kura virzīja grāmatas tapšanas procesu, atzina, ka tā bijusi īpaša sajūta – turēt rokā dienasgrāmatu, kas pabijusi pašā aug-šā – Everesta virsotnē: “Un lai arī kalnā visa uzmanība jāpievērš kāpšanai, jo kalni nepiedod pat vismazāko nevērību un kļūdu, Ilgvars Pauls vienmēr atrada laiku pierakstīt izjūtas, pārdzīvojumus, notikumus, arī ekspedīcijas tehniskās nianses. Šī grāmata ir kā noderīga izziņas literatūra ikvienam. Bija interesanti sadarboties ar Ilgvaru, un viņu vislabāk raksturo godīgums un prasīgums pret sevi un līdzcilvēkiem. Ja tā nebūtu, viņš neuzkāptu pusē no pasaules augstākajām virsotnēm.”

Grāmatas atvēršanas svētkos alpīnists pateicās visiem, ar kuriem kopā kāpis kalnos, no kuriem varējis mācīties. Viņš tika pieņemts kā savējais pirmajā latviešu ekspedīcija uz Everestu.

“Varēju būt plecu pie pleca ar šiem rūdītajiem vīriem, vērot, kā notiek procesi, varēju iziet cauri iekšējām sadursmēm, nesaskaņām, lieliski saprotot, kāpēc tās rodas. Tās taču ir visur, arī te, uz zemes ikdienā, bet kalnos, kur nākas darboties ļoti ekstremālās situācijās, no šādas rīvēšanās nevar izvairīties. Iespējams, ka grāmatā kaut ko esmu pateicis ļoti tieši, bet šodien modē tāds teiciens “Neuztveriet to personīgi”,” teica I.Pauls.

Uz jautājumu, vai var pilnībā aiziet prom no kalniem, alpīnists atzīst, ka tas prasa tikpat lielu gribasspēku kā kāpjot kalnos. Taču kalnu vilinājums viņam bija un paliks kā neaizmirstams hobijs.

“Tiem, kuri kāpj astoņtūkstošniekos, šis hobijs ir augstā profesionālā līmenī, jo citādāk nav iespējams tikt tur augšā. Uzkāpšanu astoņtūkstošniekā var salīdzināt ar Olimpiskajām spēlēm, arī uz tām neviens nesagatavots nedodas. Neviens jau nekāpj kalnos, cerot, ka nu tik pasaule viņa sasniegumus novērtēs. Nē, patīkams ir pats process, kurā arī grūtības ir pašsaprotamas. Zināmās situācijās šīs lielās grūtības man ir pat noteikts baudas faktors. Tā ir meistarība, kā konkrētajā situācijā spēj rīkoties, tas ir garīgais spēks un fiziskā kondīcija. Tās ir lietas, kas dod baudu dzīvot,” atzīst I.Pauls.

Nobeigumā gribu citēt viņa dienasgrāmatas fragmentu, kas, iespējams, ir pats svarīgākais grāmatā: “1997.gada 27.maijs. 9.25 pēc Nepālas laika esmu Everesta virsotnē! Paveros apkārt un, nezinādams, kas īsti jādara, nonākot pasaules augstākajā vietā, noskūpstu virsotni. Jurija topošā grāmata saukšoties „Everesta divas sejas”, tad manējā varētu saukties „Everesta otrā seja”. Sajūsma liela, fotografējam, filmējam. Baudām mirkli un skatāmies uz virsotnēm – tās visas ir zem mums. Ir jauki, ka esi šeit – Virsotnē, taču saprotu arī to, ka šī ir tikai daļa no tevis sasniegtā. Tu nevari kā daudzkārt sportā atkrist un teikt – jā! Priekšā vēl ļoti saspringts darbs – soli pa solītim lejup. Nelaimes ļoti bieži notiek tieši atceļā, kad alpīnisti ir sasnieguši mērķi un uzvaras priekos zaudējuši koncentrēšanos.”