Ar Cēsīm vai apkārtni reiz cieši saistīti cilvēki vasarā mēdz atgriezties. Nav grūtiiedomāties, kāpēc. Kur esi bijis laimīgs, turp ved ceļš. Gleznotājs Ritums Ivanovs ir priekulietis un cēsnieks. Nu jau vairāk rīdzinieks. Taču vasarās aizvien atrodas laiks ne tikai darbam profesijā, bet arī lai darbotos kopā ar abiem dēliem.

– No Rīgas iebraucot Cēsīs vai Priekuļos, jārēķinās ar mazākiem mērogiem un ikdienā ir cits pārvietošanās ātrums. Lielas pilsētas paradumi jāaizmirst?
– Tā nav! Arī Cēsīs redz, kas tām jāuzlabo. Un, redz, kā viss notiek!
– Jums patīk kustība. Daudzi rīdzinieki tagad pārņemti ar riteņiem un skrejriteņiem. Viegls, ātrs pārvietošanās līdzeklis pilsētā.
– Jā, vajag arī Cēsīs riteņu takas, un redzu, ka tās jau šeit ir.
– Šajā pavasarī svarīgāks izrādījās kas cits – turēties drošā attālumā no koronvīrusa. Vai Cēsīs šajā ziņā viss nav vienkāršāk?
– Jā, var brīvi pārvietoties. Arī Rīgā mums bija normāli. Puikas mācījās mājās, es viens pats braucu un strādāju darbnīcā. Nezinu, kā puiku mammai klājās, kamēr abi skolas uzdevumus veica attālināti. Taču puikas mācījās un mammai bija laiks arī pašai pastrādāt. Par laimi, bija visas iespējas to darīt.
– Vai ierobežotībā bija plusi, ko nācās pieņemt bērniem un pieaugušajiem?
– Disciplīna jāievēro, arī mācoties mājās. Skola to panāca. Mācīšanās bērniem varēja notikt arī kā konferences, kā zūmi virtuālajā vidē. Mājasdarbi skolēniem gan nesamazinājās. Reizēm puikām bija grūti. Mākslas skolā tāpat, vienīgi uz pašu skolu nebija jāiet, bet viss, kas jādara, bija jāizdara kā agrāk.
– Jums, trim vienas ģimenes māksliniekiem, vasaras skola atkal sagādā jaunumus. Papīra, audekla vietā gleznošanai piedāvātas metāla virsmas. Kā neiepazītajā jomā jūtaties?
– Paldies, tīri labi! Virsma paliek virsma. Skat, nav pat jūtams, ka gleznots uz metāla! Apgūt ko jaunu, kā šeit Cēsu vasarās notiek, tas ir ieguvums. Jau pirms nākamās vasaras skolas izskatām, ko jaunu mēs – profesionāli mākslinieki – gribētu apgūt. Katrs, kas te pabijis, ir atstājis jaunu ideju. To palaižam, lai pavārās kopējā katlā. Tā kā šovasar strādājam, neviens no mums, māksliniekiem, nav strādājis. Jā, man ir bijuši darbi uz alumīnija, pat sērija, bet es to darīju citādāk. Taču ar eļļas krāsām tā nebiju strādājis. Ja visu pareizi izdara, eļļas krāsa, izrādās, ir ļoti noturīga.
– Kas jums šovasar būs pārsteigums?
– Nezināmais. Eļļas krāsa uz metāla ilgi žūst. Krāsa ir ar vasku, ar eļļu. Kāds pēc tam būs darbs?
– Neticami, ka biedrība “Art Cēsis” vasaras skolai glezniecībā šoreiz izraudzījusies tukšo pasta ēku. Jau vairākus gadus tās pirmais stāvs stāv tukšs. No Vidzemes koncertzāles puses skats uz to nav tīkams. Tuk­šums un pamestība – ko par to sakāt?
– Strādāt te – pašā pilsētas centrā- ir forši. Gleznošanai labi apstākļi, jo lieli logi un daudz gaismas. Nezinu, kādas vēl te telpas, bet gleznot pirmajā stāvā nav ne vainas. Durvis, kas ved uz mazu telpu, gan ir dīvainas. Varbūt tieši te notika naudas maiņa? Redz, arī liels seifs! Ja atceros filmas par 90. gadiem, kaut kas no tā šajā vietā man nāk prātā. Mālpils pusē, kur kolhozu ziedu laikos celts milzīgs kultūras nams, to šodien nevar piepildīt ne ar ko. Tajā ir mākslas skola, teātri spēlēti, kori sanāk, un cenšas arī apgūt jocīgās telpas. Cēsīs šo jocīgo ēku varēja atdot mākslas skolai. Te manīju arī pāris lielas telpas. Starp­sienas var izjaukt. Pirmais stāvs ir tik gaišs! Kādi lieli logi! Taču, izgājis ārā, skatījos uz pastam celto ēku un brīnījos, kā tādu varēja uzbūvēt? Nesaprotami būvēta.
Kad atkal atbraucam uz vasaras plenēru Cēsīs, gandrīz katru reizi brīnāmies, kā organizatore Inese Ciekure pilsētā atrod tik neparastas vietas? Vairākas vasaras strādājām prokuratūras bijušajā ēkā, kas stāvēja tukša.
Neērtībās, ekstremālākā situācijā cilvēks sāk dzīvot, nedomājot par drošību, tā nešķiet vajadzīga. Toties cilvēks sāk eksperimentēt, un tas nāk uz āru. Citi pamana un secina: “Re, var rīkoties citādāk nekā mēs!” Esam tagad pieraduši dzīvot stabili, zinām konkrēti, ka dosimies no mājas uz darbu, tad atpakaļ. Mūsu prasības patiesībā ir līdzīgas. Pamatlietas, ērtības jau neatšķiras. Tās pašas nepieciešamas kā jauniešiem, tā hipsteriem un arī pensionāriem.
– Tātad nevis ērtības, bet vide jums pašam šķiet svarīgākā?
– Ja gribam radīt vai baudīt kultūru, tad jā! Svarīgi, lai pati kultūra ir pieejama un ne tikai kultūra vien. Pamatvajadzība ir pārtika un arī tas ,vai ir nauda, ar ko iet uz veikalu. Visiem un visur jābūt konkurencei.
– Vai pavasarī nepaveiktie darbi liek jums steigties?
– Man veicās, ka saspringuma nebija, jo darbu, kas apsolīts, varēju pārlikt uz vēlāku laiku. Tagad vasara un varēja braukt uz plenēru. Cēsīs nav lieka uztraukuma. Vīrusam sākot izplatīties, mana mamma uztraucās, kā gan viņa tikšot uz dārzu? Sacīju – ko uztraukties, ja tavā apkārtnē neviens nav saslimis. Mums vairāk bija uztraukums par to, ka varam kaut ko atvest no Rīgas. Tad nu pie mammas sākumā nebraucām. Viņai jau 86 gadi. Vēlāk, kad par vīrusu bija vairāk informācijas, tomēr braucām. Braucām uz drošu vidi, un arī mammai bija lielāka drošības sajūta. Ieradušies iekurinājām pirti un jutāmies labi.