Ziņas

Sabiedrība

Amatā sākusies laivošanas sezona

Laivotāji no visas Latvijas brauc izbaudīt Amatas lielos ūdeņus. Foto: Līga Eglīte

Amatas upe aizvadītās nedēļas nogalē atkal pildījās ar laivām, kajakiem un katamarāniem, skanēja braucēju sasaukšanās,
apmetnēs kūrās ugunskuri un žāvējās izmirkušie.

Latvijas aktīvajiem ūdenstūristiem Amatas brauciens ir obligātais pavasara uzdevums. Interneta ziņās cītīgi tiek sekots ūdens līmeņa kāpumam, līdzko ledi ir prom, tiek meklētas laivas un pulcēti domubiedri. Kopš 5.marta ūdens līmenis Amatā strauji cēlies, sasniedzot metru un 20 centimetrus, bet sestdien turpināja kāpt līdz 1,40 metriem. Nezinātājam liktos, ka tas nav daudz, taču papildu faktors ir ļoti ātrā straume un viļņi. Upe “vārās”, griežas atvaros un nes līdzi gan ledus gabalus, gan kokus, resnus zarus un pat celmus. Jāat­ceras, ka Amatas ūdens ir 0 līdz +4 grādus “slapjš” un izpeldēšanās gadījumā pēc iespējas ātrāk jātiek līdz krastam, lai sasildītos.

Amata ir sezonāli laivojama upe, vispiemērotākā pavasarī, martā un aprīlī. Reizēm siltās ziemās, kad nav ledus, labs braucamais līmenis gadās arī janvāra beigās un februārī. Populārākais posms ir no Melturiem, ātrumposms no Zvārtes ieža līdz Veclauču tiltam. Zinātāji stāsta, ka tie, kuri nav laivojuši no Skujenes, Amatu nepazīst, jo augšteci izbraukt ir tehniski daudz sarežģītāk. Var nākties apiet vietas, kur upē vēl ledus, un beigās vilkt cauru laivu mājup.
Pie Melturu tilta sestdien “Druva” sastapa vairākas kompānijas, kas ģērbās, sakārtoja laivas un gaidīja pārējos ceļabiedrus. Aivars Butāns no Ķekavas gatavojās doties braucienā kopā ar sievu: “Domās esam Amatas fani, dzīvē – kā nu kuro reizi. Amatas mačos vēl nav sanācis piedalīties.”

Vairākas grupas bija no Rīgas un Baltezera ar dažādas pieredzes laivotājiem un iesācējiem. Kāds gatavojās pirmajam piedzīvojumam, cits nebija 20 gadus kāpis laivā, cits aktīvi izmēģinājis visas straujupes Latvijā. Vairākums inventāru nomājuši, jo tas ir ērti, pašiem nav jādomā, kā nogādāt laivas, airus un vestes līdz upei un atpakaļ, kā arī galapunktā sagaida transports un atved līdz personīgajām automašīnām.

Rīdzinieks Ainārs Leilands atcerējās jaunību, kad ar vilcienu, no Rīgas braucot, bijusi iespēja palūgt mašīnistam, lai pie Amatas tilta nobremzē un ļauj izlēkt: “Vilciens iztukšojās, visi ar laivām, mantām ripoja lejā. Šoreiz pēdējā brīdī izdomājām, ka brauksim, nav līdzi speciālā apģērba, rēķināmies, ka samirksim.”

Netālu mugursomas kārtoja alūksnietis Raimonds Vīksniņš, kurš laivojis vienatnē no Amatas dzelzceļa tilta: “Veselība vairs lāgā neatļauj, tomēr pa Amatu braucu katru gadu. Esmu vienpatis, sacensībās nepiedalos. Reizēm brau­cu kopā ar dēlu, esam arī “izpeldējušies”. Gauja ir mana upe, ko esmu izbraukājis visā garumā. Bet Amata…, šeit ir kaut kas tik skaists! Šorīt ar gumijas laivu līdz Melturiem pagāja pusotra stunda. Pa ceļam bija pārsteigums. No­braucu apmēram 20 minūtes, pēkšņi vižņu un ledus sanesums, garš posms, apmēram kilometrs. Apbrīnojami, kā upe to ūdens masu var izgrūst pa apakšu. Nācās apiet pa krastu. Skatījos, ka ūdens līmenis te bijis pat 30 centimetru augstāk.”

Pie Zvārtes ieža divi kajaku braucēji centās pārtvert apgāzušos gumijas laivu, taču neizdevās, peldlīdzeklis strauji pašāvās garām. Laivas pasažieris, sveiks un vesels, un, protams, izmircis, airi vicinādams, aizjoņoja pa krastu cerībā, ka atstraumē izdosies “bēgli” notvert. Tā gadās bieži, un, kā smejas laivotāji, no Amatas sausā neviens neatgriežas.

“Druva” novēroja, ka vairākums braucēju bija sakoncentrējušies gluži kā rallija trasē pie automašīnas stūres. Tādā straumē tikai retajam bija laiks pavērties apkārt uz smilšakmens iežiem krastos vai pasmaidīt un pamāt sveicienu skatītājiem. Gadījās arī “jautrie zēni”, gatavi jokiem un atrakcijām, stāvot kājās uz laivas soliņa un žonglējot cauri krācēm.

Izbaudot ātro straumi, vairākas draugu kompānijas šajā dienā paspēja nobraukt pa upi no Mel­turiem līdz Veclaučiem divas un pat trīs reizes. Kāds no krastā gaidošajiem pusdienu gatavotājiem atzinās, ka “ar vienu reizi pietika, vairāk nekad laivā nekāpšu”. Takā no Zvārtes ieža līdz Veclauču tiltam pretimnācēji sasveicinājās un aprunājās kā no vienas lielas draudzīgas ģimenes: “Vai jūs jau nobraucāt? Vēl ne? Vai katamarāns jau pabrauca garām? Mūsējie nez kur kavējas. Trīs laivas sagaidījām, divas vēl ceļā.”

Tūristu apmetnē pie Veclauču tilta automašīnu bija tik daudz kā pie lielveikala. Šoferi gaidīja, līdzjutēji apspriedās, ugunskuri kūpēja, smaržoja desiņas. Slapjo un laimīgo braucēju piedzīvojumu stāsti mijās ar jokiem un šķendēšanos par Amatas “ūdensdievam” ziedotajiem airiem, cimdiem un pat dārgi pirkto filmu kameriņu: “Lustūzis varēja būt trakāks! Vienalga, adrenalīn pietika un laiva ar ūdeni pilna!”

Neliela grupa ūdenstūristu devās tālāk, Gaujas virzienā, gan ar laivām, gan SUP dēļiem.
Ja turpmāk būs lietains, braucamais līmenis Amatā saglabāsies. Aprīļa pirmajā nedēļā gaidāms zīmīgs notikums – 55 gadu jubileja kopš pirmajām Amatas ūdenstūrisma sacensībām.