Zaubes pagasta bioloģiskajā saimniecībā “Riekstiņi” ir sava īpaša pasaule – kā veca sieva uz pagalmu noraugās sena koka māja, sētā rūpīgi veidotas dobes un gaumīgi iekārtots atpūtas stūris. “Riekstiņus” ieskauj zedeņiem aplikti simtgadīgi ozoli. “Šajā mājā vienmēr virsvadība bijusi stipru sieviešu rokās. Spēks mums no ozoliem,” saka saimniece Īrisa Zaltāne.

Īrisu 1974. gadā adoptēja “Riekstiņu” saimnieki Marija Vera Tūtāne un Jānis Zaltāns. Tagad abi vecāki jau viņsaulē. “Riekstiņus” no Annas muižas barona ieguvusi Marijas Veras māte. Kā stāsta Īrisa, vecāmāte tajos tālajos laikos ar mazu bērnu uz rokām šo vietu atkarojusi no alkšņiem un brikšņiem. “Kad pirms 30 gadiem pārņēmu saimniecību, te bija viss: govis, cūkas, pat zirgs. Pati esmu šuvusi zirgam sakas, esmu braukusi ar pedernīcu, ar ecēšām darbojusies, pļāvusi sienu ar zirgu pļaujmašīnu. Kas tik nav darīts!” saka Īrisa.

“Riekstiņi” ir naturālā saimniecība, ir 21 hektārs zemes, no tiem 13 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojamās platības, trīs hektāros iestādīts mežs, pārējais dabīgās pļavas.

“Mamma līdz 1996. gadam turēja vienu govi, es otru. Varu teikt, ka saimniekoju 30 gadus, jo mums bija saimniecība saimniecībā. Viņai savi lopi, man savi, barību gādājām kopā. Tomēr no govīm bija jāatsakās, jo platības bija par mazām. Pašai bija Latvijas brūnā, pienu nepārdevām, atstājām teļiem zīdīšanai, bet sevi nodrošinājām ar pienu, krējumu, sējām sieru un taisījām biezpienu. Mamma stāstīja, ka Ulmaņlaikos govis esot staigājušas pa mežu, pļavas neaiztika, kad jau laiki mainījās, stingri skatījās uz hektāriem. Uzskatu, ka tādā naturālās saimniecības modelī govi turēt nav grūti. Tagad meita domā pārņemt saimniecību, plāno turēt gotiņu, es viņu atbalstu, lai dara. Man tagad ir septiņas kazas, divas aitas, trīs tītari, bet tītariene sēž uz olām, tātad drīz būs cālēni. Dīķītī plunčājas pāris pīļu, gliemežus noēd cukurvistiņas un četri gaiļi, bet būrīšos mutes kust dažiem trušiem. Kazas turu pienam, kazlēnus gaļai. Vasarā līdz rudenim kazas neslaucu, lai viss tiek kazlēniem. Iegūto gaļu nožāvēju, lieku istabaugšā, lai pa ziemu glabājas. Iznāk labu labā. Savs ieguvums arī no aitām, jo vilnu izmantoju rudenī mājas pakošanai. Pašlaik gatavojos iegādāties teķi,” stāsta Īrisa.

Viņa saimnieko, ievērojot senās tradīcijas un vēlas mantotās zināšanas nodot meitai, tāpēc ap māju svaigo zāli pļauj ar izkapti, jo arī tas jāprot. “Arī pirmo sienu, kas pļaujams tuvējā pļavā, pļauju ar rokām, vāloju, lieku zārdos, tajā ir kaut kas īpašs,” viņa stāsta. Par lielāku siena daudzuma gādāšanu ziemai Īrisa vienojoties ar kaimiņu. “Man ir dabīgie zālāji. Tur atrodami dažādi aizsargājamie augi, ņem rokā grāmatu, un var doties zinībās,” smejas saimniece.

Īrisa gan uzskata, ka šādam paradīzes stūrītim ir nozīme tikai tad, ja to prot saprātīgi apsaimniekot. Tāda vide, kādā dzīvoja mūsu senči, naturālā saimniecība, kas saglabājusies tik kopta un idilliska, lēnām kļūst par eksotiku. “Prieks par meitu, lai tik turpina, taču valdība mazos saimniekus neatbalsta. Pļāpāt pļāpā, bet darbi runā paši par sevi. Šis ir lielsaimnieku laiks, un atpakaļ neko vairs nepagriezīsi. Biju Nīderlandē, pusgadu pastrādāju tomātu siltumnīcās, redzēju, kas tur notiek, un sapratu, kurp mēs virzāmies. Te tomēr esi savā zemē, mierā un pārticībā, saimnieko, kā pats uzskati par pareizu, tikai jāgrib darīt,” tā Īrisa.

Apstaigājot saimniecību, nonākam līdz siltumnīcas karkasam, kurā sastādīti tomāti, saimniece skaidro, ka plēvi velkot tikai jūlijā, tomātiem šis laiks nākot tikai pa labu, jo vēsākās naktīs stādi labāk norūdās, kļūst izturīgāki un ilgāk ražo. Dārzā viss sadīdzis, bet zemeņu lauks iekrauts siena vālos. “Mums te visur ir aklie māli (baltie māli – red.), tāpēc zeme nepārtraukti jāielabo. Rudenī sienu izkaisu uz lauka un iearu. Te ļoti patīk nātrēm, taču tās nedrīkst novērtēt pa zemu. Nātres savācu, lietoju tējā, taisu uzlējumu, kad eju vannā. Faktiski iztiekam no dabas zālītēm, to te bezgala daudz, ja vien zini, ko katra dara, uz aptieku vari neiet,” saka zaubēniete. Noplūcot piparmētras, Īrisa tās dod pasmaržot un saka: “Jūti? Šī vēl ir Ulmaņlaiku, īstā.” Tad noplūc citu: “Un šī? Jūti? Vari saprast, kur atšķirība? Senās piparmētras ir stiprākas. Labākas.”

Dārza malā īpatnēja ietaise – čuguna vanna, kas uzlikta uz ķieģeļiem, starp kuriem redzama kurtuve, no divām pusēm vannu ieskauj aizkari. “Tā ir mana vanna,” lepni izrāda Īrisa. “Te es mazgājos arī ziemā. Absolūta bauda. Vasarā guli vannā, nesteidzīgi klausies, kā putni čivina, kā lielā ozola lapās šūpojas vējš. Un kas par ainavu!” ar plašu rokas vēzienu uz paugurainajām pļavām norāda Īrisa, piebilstot, ka šādai procedūrai kā ķirsītis uz putukrējuma vēl piedien labs vīns.

Šis šarms ir daudzu pilsētnieku sapnis, taču “Riekstiņos” šāda dzīve nav uzspēlēta. Tas ir dzīves­veids un reizē nepieciešamība, ko nācies pārņemt no vecākiem, vecvecākiem. Tagad vērtīgo atliek sargāt un nodot nākamajām paaudzēm, jo ienest pilsētu laukos tāds nieks vien ir, bet laukus saglabāt tādus, kā apraksta grāmatās, vairs prot tikai retais.