Ziņas

Sabiedrība

Aitu cūkas kļūst arvien populārākas

Miermīlīgas un draudzīgas. Mangalikas cūku šķirne Latvijā ienākusi no ārzemēm. Interesanti

Pirms dažiem gadiem Latvijā tika ievestas visai netipiskās sprogainās Mangalikas cūkas, kas tautā iesauktas arī par aitu jeb vilnas cūkām. Šo dzīvnieku izplatība Latvijā pieaug. Tās audzē arī vēsturiskā Cēsu rajona novados, tostarp Raunas, Priekuļu un Amatas novadā. Šīs šķirnes cūkām raksturīgs biezs, cirtains apmatojums,

skatoties no malas, par tām var teikt – ruksis kažokā.

Lai arī daudz dārgākas, tās esot izturīgākas par parastajām cūkām, un saimnieki nākotnē uz šādu eksotisku dzīvnieku turēšanu raugās cerīgi. Mangalikas cūkas tiek audzētas arī Drustu pagastā. Tur garspalvaino cūku audzēšanai pievērsies Andris Bušs. Viņš arī ievietojis sludinājumu internetā, ka interesentiem ir iespēja pietiekties tīršķirnes Ungāru Mangalikas sivēnu iegādei.

„Pirmās aitu cūkas nopirku pavasarī. Viss darbs, ko vajadzēja izdarīt, izveidot aploku, kuram apkārt apvilku elektrisko ganu,” stāsta A.Bušs, kuram ir ap desmit šo cūku.

Aitu cūkas ir izplatītas Slovākijā, Rumānijā un Ungārijā. Tās labi jūtas brīvā dabā un ir aukstumizturīgas. Ziemā tām nesalst, pietiek ar nojumi, kur paslēpties no sniega un lietus. Tādā ziņā vilnas cūkas ir ekonomiski izdevīgākas, jo neprasa siltas kūtis. Ziemā var turēt aplokā. Cūkas labi var dzīvot mūsu klimatā pat tad, ja sivēni dzimst ziemā, jo mazuļi sasildoties mātes vilnā. Arī A.Bušs dzīvniekus tur ārā, nožogotā aplokā. Aitu cūkām, kā jau cūkām, patīkot rakties, un to tās darot pat talantīgāk par savām plikādas līdziniecēm.

Kā atzīst cūku turētājs, lauksaimniecības iestādēm vēl neesot konkrētas skaidrības par šo dzīvnieku reģistrēšanu, jo Latvijā šī šķirne ir ievesta nesen. Tiesa, saistībā ar Āfrikas cūku mēri A.Bušs ganāmpulku ir reģistrējis. „Tur, kur esmu interesējies, man neviens precīzi nevarēja pateikt, vai tās ir jāreģistrē, jo tie ir dzīvnieki, kas Latvijā parādījušies ne tik sen. Lauksaimniecības datu centrā man atbildēja, ka obligāti var arī nereģistrēt, jo tos pieskaita pie meža dzīvniekiem. Cits saka, ka tās skaitoties kā dekoratīvās cūkas un arī tās, kā zināms, var nereģistrēt. Lai gan šī šķirne esot izturīgāka pret dažādām slimībām, lai būtu lielāka drošības sajūta, es cūkas tomēr reģistrēju,” teic A.Bušs un piemin interesantu faktu: “Saistībā ar cūku mēri manu saimniecību apsekot bija ieradušies speciālisti, arī viņi nevarēja konkrēti atbildēt, pie kā pareizāk šīs cūkas būtu pieskaitīt.”

A.Bušs uzskata, lai kā arī nebūtu, nākotnē to turēšana saimniekiem atmaksāsies ar lielu plus zīmi. “Šīs cūkas sāku turēt ar domu, lai apsaimniekotu aizaugu-šās lauksaimniecības zemes. Šajā ziņā aitu cūkas ir piemērotas, jo, izēdot nezāles un rušinoties, tās palīdz iznīdēt nelabvēlīgos augus,” viņš saka un piebilst, ka vasarā galvenā barība ir ganību zāle, ziemā jāpiebaro ar sienu, nevārītiem kartupeļiem, burkāniem, kāpostiem.

Tāpat esot zināms, ka šo cūku gaļa ir ļoti garšīga un sulīga, jo arī šķiņķa daļa esot cauraugusi ar speķi. Arī tauki esot daudz veselīgāki. “Audzēšu un skatīšos, kurā virzienā attīstīties tālāk. Ir skaidrs, ka cilvēkiem ir interese par sivēniem, jo

aitu cūkas der arī gaļai. Tiesa, tās ir lēnaudzīgākas par parastajām mājas cūkām. Dzirdēts, ka pieaugušā vecumā tās var sasniegt 300 kilogramus svara. Man tādu cūku nav. Vienam kuilim gan varētu būt ap 200 kilogramiem svara,” stāsta A.Bušs.

Vilnas cūkas tiek turētas Amatas novada Nītaures pagasta “Jātniekos”. Tur ir ap 30 dzīvnieku, tostarp trīs vaislinieces, kuilis un arī sivēni. „Ideja par aitu cūkām radās pati no sevis. Esam ģimene no Rīgas. Lai nodrošinātu iztikšanu laukos, kaut ko gribējām darīt, domājām, ka tam jābūt kaut kam retam, netipiskam. Ar tādu domu, lai roku darbs būtu minimāls un tajā pašā laikā no nodarbošanās ir kaut kāda atdeve. Tā nonācām pie aitu cūkām,” stāsta Meta Saikova. Kā izrādās, viņa bija arī viena no pirmajām, kas pirms trim gadiem Latvijā ieveda šo cūku šķirni. Viņa pastāsta, ka tolaik, lai vieglāk būtu tikt pie šiem dzīvniekiem, tika izveidota arī biedrība, kas apvienoja interesentus un tos, kas gribēja iegādāties

aitu cūkas. „Šim nolūkam tika dibināta biedrība Agro-Eko-Inovat, kas īsā laikā piesaistīja daudzus interesentus

no dažādiem Latvijas novadiem. Tika importēti Mangalikas sivēni no Slovākijas Mangalikas cūku audzētāju dažādām saimniecībām, lai nepastāvētu savstarpējā asinsradniecība,” viņa stāsta un zina teikt, ka Latvijā aitu cūkas esot sastopamas daudzviet.

„Ja citi aitu cūkas tur šaurā teritorijā, tad mēs varam atļaut tām izvērsties. Mums ir pietiekoši lielas platības zemes, tāpēc, kad viena vieta noganīta, pārvietojam aploku un dzīvnieki tiek pie svaigas barības,” klāsta M.Saikova.

Cūku turētāji uzsver, ka, tā kā šo dzīvnieku audzētāju skaits Latvijā palielinās, ir jādomā par produkcijas realizāciju. Mangalikas cūku audzēšanu viņa uzskata par produktīvu un perspektīvu un saka, ka saimniekošanas varianti varētu būt dažādi, sākot no sertificētu dzīvnieku audzēšanas vaislai līdz pārstrādei cūkgaļā.

Ilze Fedotova