Autobraucēji būs pamanījuši sieviņu ceļa Drabeši – Valmiera malā, kas par spīti svelmei vai lietavām, nelielu galdiņu izlikusi, ar tautisko deķi apsegusi, pārdod savā dārziņā izaudzēto. Tā ir Ainas tante no Drabešu pagasta “Jaunmieriņiem”. Aina Romanovska strādā dārzā un lieliski pārzina katru centimetru savas zemītes.

Reiz Ainas tante bijusi slaucēja kolhozā, bet tagad jau krietnu laiciņu ir pensionāres statusā: “Man jau 77 gadi. Ja nebūtu dārza, ij manis vairs nebūtu. Dārzs sauc ārā kustēties un, ja es neiešu, tad te vairs nekā nebūs.”
Mājas priekšā Ainas tantei liels un skaisti iekopts akmeņdārzs. Visapkārt mājai zied rozes un begonijas, bet, lai darbs raitāk sokas, pagalmā skan Latvijas Radio šlāgermūzika.

Ainas tante nav vietējā. Pirms daudziem gadiem viņas tēvs ar mammu uz Drabešiem pārcēlušies no Latgales: “Lai vai kā gāja, tēvs mūs, visus sešus bērnus, izaudzināja, es darba nebīstos. Sāp jau rokas un arī kājas sašvakušas, bet es eju un daru. Neesmu no tām, kas, rokas klēpī salikusi, skaita slimības. Nē! Vīrs nomira pirms divdesmit gadiem, bet es tieku galā, sūdzēties nevar! Man ir labi bērni un mazbērni.” Ainas dzīves sīkstumu jūt viņas stāvā un balsī, bet labo sirdi un iekšējo gaišumu var saskatīt sejas vaibstos.

Līdz ar aiziešanu no kolhoza, 1977. gadā, Aina ar vīru nopirkuši “Jaunmieriņus”: “Šī ēka skaitījās rija,” viņa norāda uz māju, “te no vienas vietas visur auga dadži. Cik vien skatīji, visur tikai dadži, dadži. Tādi dadži, ka ar cirvi bija jācērt!” Tagad, skatoties apkārt, nekas par to neliecina, visapkārt puķes un skaistums.

Ainas tante lepni izrāda savu dārzu, katru puķi pārzina, jo izauklējusi no sēkliņas: “Es nevienu puķi nepērku. Visas pati izaudzēju. Man ir ap 300 lilijām, bet tie ir trausli ziedi, tos grūti pārvadāt. Reiz mazdēls no Vācijas atveda 60 šķirnes rožu. Es jau agrāk audzēju rozes, tāpēc, kad vēl pa tirgiem braukāju, visādas gudrības samācījos. Zinu daudz, un tāpēc man, lūk, šī te, jau otro reizi šogad uzziedēs,” Aina norāda uz rožu krūmu akmeņdārziņā. “Ij šitos 60 upeņu krūmus visus pati sastādīju. Ar lāpstu izraku bedrīti un no spraudeņiem pavairoju. Manā dārzā pavisam aug ap 40 ābeļu. Re, kur ķirbji, līdz šim smagākais, ko mazdēls vienu gadu svēra, bija 76 kilogrami! Agrāk man bija trīs siltumnīcas, nu vairs tikai viena. Ir pirtiņa. Samaksāju, uzcēla. Šūpoles arī pasūtīju meistaram, lai uztaisa, tagad mazbērniem ir, kur šūpoties.”

Tirgošanās ceļmalā sākusies ar salātiem. “Es jau marta sākumā iesēju salātus, kad sadīga, izpiķēju, liku siltumnīcā. Apsedzu ar divām kārtām agroplēves, ij laistīt nevajag. Kad nu tik daudz skaistu salātiņu sanāca un bija arī loki, kļuva žēl, ka viss aizies postā. Es jau par vecu, lai braukātu uz tirgu. Tad mazbērni ieteica pamēģināt patirgoties tepat ceļa malā. Tagad domāju, kur viņi bija agrāk! Viņi saka, ka pie Jūrmalas daudzi tā tirgojas. Līdz 3000 eiro drīkst, ja vairāk, tad gan papīri jākārto, bet es jau tirgoju tikai to, kas pašas dārzā izaudzēts, arī nekādas ķīmijas nelieku,” Aina liek roku uz sirds.

Lai gan lielas summas Ainas tante neiegūst, viņa tirgošanos šosejas malā nepārtrauks. Runājot par dzīvi, sieviņai sariešas asaras acīs: “Es nesūdzos par sevi. Man visa kā gana, es vienmēr esmu iztikusi un iztikšu. Ne jau sevis dēļ to daru, bet lai mazbērniem palīdzētu. Viņiem kredīti un visādas saistības. Tāpat uz visām jubilejām cenšos, kaut nedaudz, bet kādu kapeiciņu uzdāvināt, lai visiem tiek. Viņi man strādīgi, palīdz un brauc ciemos, nu kā nepalīdzēsi, ja vari? Man nekā nav žēl. Lai bērni dzīvo. Kad viņiem vieglāk, man labi.”

Cilvēki pērk visu, ko Aina var piedāvāt, daži gan prasa arī pēc kartupeļiem un burkāniem, bet to viņai nav: “Ir bijuši, kas stājas un prasa, vai pie manis nevar dabūt kūtsmēslus, bet man lopiņu nav.” Ainas tante tirgo tikai svaigo produkciju. Tagad gaida miķelītes ziedam, tās būs nākamās, bet pagaidām labi pērk asteres.