Āfrikas cūku mēris (ĀCM) Latvijā mežacūku populācijā aizvien sastopams, lai arī gadījumu skaits katru gadu samazinās. Tāpat ik pa laikam dzirdams, ka slimība skārusi kādu saimniecību.

“Āfrikas cūku mēris nekur nav pazudis. Pēdējos pāris gados tas skar Kurzemi un ir konstatēts gan meža, gan mājas cūkām. Šogad jau 19 pagastos 27 mežacūkām atklāts vīruss vai tā antivielas. Situācija Kurzemē ir tāda, kāda Vidzemē bija pirms gadiem pieciem,” stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs Mārcis Ul­manis. Pagājušajā gadā ĀCM konstatēts 59 novadu 138 pagastos, kamēr 2019.gadā – 70 novadu 181 pagastā.

Ziemeļvidzemē pērn un aizpērn nav konstatēts neviens dzīvnieks, kas būtu slims ar vīrusu, visos gadījumos, kad Vidzemē reģistrēts cūku mēris, dzīvniekam konstatētas ĀCM antivielas. “Pēc definīcijas arī tie, kam konstatētas antivielas, tiek uzskatīti par slimiem. Antivielu klātbūtne nozīmē, ka mežacūka bijusi saskarē ar vīrusu, izdzīvojusi un tagad bīstamību nerada,” skaidro M.Ulmanis, vēlreiz uzsverot, ka antivielas nespēj inficēt citus dzīvniekus. “Var teikt, ka pēdējos divos gados nav atrastas mežacūkas, kuras tālāk var nodot slimību, tā turpinot tās izplatību.”
Pērn Ziemeļvidzemes pārvaldē no vēsturiskā Cēsu rajona nogādāti ap 600 nomedīto mežacūku paraugi. Nevienā izmeklējumā netika konstatēts vīruss, bet astoņos atklātas antivielas. Te jāpiebilst, ka mednieki paraugus var vest arī uz citām pārvaldēm.

“Slimība jāvērtē sezonāli. Mājas cūkām saslimšana biežāk ir no jūnija līdz augustam. Tas saistīts ar to, ka tad arī mežacūkām slimība vairāk izplatās un tā nonāk cūku novietnēs. Cilvēks ar savām apzinātām vai neapzinātām darbībām slimību aiznes uz savu kūti,” saka M.Ulmanis.

Galvenais – biodrošības ievērošana

“Situācijas saimniecībās ir dažādas,” atzīst M.Ulmanis un uzsver, ka pa šiem gadiem cilvēki dzirdējuši un zina, kas jāievēro. Taču ikdienā gadās visādi. Ja jau apkārtnē slimības nav, tad bieži vien domā, ka prasības var tik stingri neievērot. “Protams, lielākā daļa cūkaudzētāju noteikumus ievēro. Inspektori regulāri vēlreiz atgādina par dezinfekcijas līdzekļiem, kas jālieto. Parasti jau saimniecībās tie ir, bet neizmanto. Uzmanība atslābusi. Arī mednieki atslābst, šķiet, ka slimība pazudusi, bet mednieks vērtē savu medību iecirkni, ne plašāk. Katram mednieku kolektīvam, katram medniekam jāievēro noteikti pasākumi. Kad dzīvnieks nomedīts, mednieks jau nezina, vai tas ir vai nav inficēts. Viņš brauc mājās. Analizējot, kā slimība izplatījās, bija gadījumi, kad no viena perēkļa nākamais bija vairāk nekā simts kilometru attālumā. Vīrusu pārnesis cilvēks, nevis mežacūkas,” pārvaldes vadītājs vērš uzmanību un atgādina, ka ĀCM izplatība virzījās no Latvijas Austrumiem uz Rietumiem. Mežacūku populācija tagad pamazām atkopjas, nav šķēršļu, lai tagad vīruss no Rietumiem nevirzītos uz Austrumiem.

Tāpat kā ar kovida otro vilni, arī ĀCM var nākt atkal, ir izaugušas jaunas mežacūku paaudzes. Līdzīgi ar “Covid-19” – jo lielāks cilvēku daudzums sapulcējas, jo lielāka infekcijas izplatīšanās iespēja. Arī Āfrikas cūku mēra gadījumā – jo vairāk cūku, jo lielāks kontakts un lielākas teritorijas var aptvert vīrusa izplatība. Vienīgais, kas var traucēt – mednieku apzinīga rīcība, mežacūku populācijas kontrole. Arī kaimiņos – Baltkrievijā, Krievijā, Lietuvā – ik pa reizei ir ĀCM uzliesmojumi. Jā, slimības gadījumu ir mazāk, bet tā nav pazudusi. Negribas cūku audzētājus un medniekus baidīt, bet slimība Latvijā ir. Kamēr tā ir pie mums un kaimiņos, riski pastāv,” saka M.Ulmanis.

Cūkkopība stabila

Salīdzinot 2014.gadu ar šo laiku, cūkaudzētāju skaits Latvijā ir vairākas reizes mazāks. Patlaban Cēsu pusē ir ap simts saimniecību, kurās audzē cūkas. No tām lielākais vairums ir mazo saimniecību, no kopējā cūku skaita Vid­zemē lielākā daļa tiek turēta apmēram desmit saimniecībās.

“Pašu patēriņam iedzīvotāji cūkas audzē aizvien retāk, jo izaudzēt cūku nav lēti. Tie ir entuziasti, kuri audzē sev,” teic M.Ulmanis.