Ziņas

Sabiedrība

Adītus cimdus un zeķes pērk reti

Dažādās krāsās un rakstos. Marita Dūdiņa mēra, vai zeķītes derēs paziņas mazdēlam. Foto: Marta Martinsone - Kaša

Cēsu tirgū pie rokdarbniecēm var iegādāties skaistus adījumus – rakstainus cimdus, zeķes, cepures, šalles un bērnu apģērbu, taču četras sievas, kas piektdienās un sestdienās nomā nelielo tirgotavas nišiņu rūpniecības preču daļā, saka, ka adījumus neviens vairs tirgū nepērk, tā vietā cimdus iegādājas lielveikalos.

“Cilvēki, kas nostaigā garām, paskatās, iztaujā, patausta preci, apbrīno, bet ļoti reti kaut ko nopērk,” saka Marita Dūdiņa no Priekuļiem. “Cerējām, ka uz Ziemassvētkiem būs labāk, cilvēki meklēs kaut ko tautisku, ar latviskiem rakstiem, bet nekā, pilnīgs klusums. Labi, ja kāds dažus zeķu pārus iegādājas – tiešām, pircējus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā nu nolēmu, ka februārī vēl šeit būšu, bet martā Cēsu tirgū vairs netirgošos. Tas neatmaksājas, turklāt cena par vietu tirgus paviljonā mēnesī izmaksā kā kuram. Man 20 eiro, bet tepat vienai citai kundzītei, kas arī ar adījumiem tirgojās, bija jāmaksā 70 eiro, protams, viņa atmeta ar roku un aizgāja. Mums, pensionāriem, tā ir liela nauda, ar adījumiem to nevar nopelnīt. Cilvēki vēlas, lai strādājam par velti,” stāsta kundze un turpina: “Kāds deju kolektīvs vēlējās piecpadsmit pārus tautisko zeķu, par to piesolot 90 eiro. Es viņiem atteicu, kaut viņi solījās materiālu paši piegādāt. Palūkojiet, cik par tādām zeķēm prasa veikalos – sākot ar 35 eiro par pāri, bet viņi gribēja 15 pārus par 90 eiro. Tāda ir tā attieksme,” skumji nosaka kundze.

“Druva” jautāja, cik ilgu laiku vajag, lai noadītu skaistu zeķu pāri. Kundze atbildēja: “Labi redzu tikai ar vienu aci, tāpēc šīm zeķēm jāvelta visa diena. Tieši šīs zeķes aplūkoja arī kāda pircēja, izbrīnījās, seši eiro – kur tik dārgi! Taču materiāls man jāpērk, par vietu jāmaksā, darbs jāiegulda, tādās reizēs atbildu ar pretjautājumu, jūs būtu ar mieru strādāt par 30 centiem dienā? Tad pabrīnās. Turklāt pirkšana nav spiesta lieta, var taču adīt pati, bet pircēja atbildēja, ka nemākot.”

M.Dūdiņa atzīst, ka aizvadītajā mēnesī, lai samaksātu par tirgošanās vietu, no pensijas bija jāpiemaksā 20 eiro: “Vismaz veselība laba, nav jātērējas zālēm. Ja slimotu, tad gan būtu bēdīgi. Citādi tāds hobijs ir labs, jo piektdienas rītos ar autobusu atbraucu no Priekuļiem, dienā līdz pulksten diviem pastāvu, tad dodos mājās. Pārējās adītājas dara līdzīgi. Ja jūtas labi, tirgojas, ja veselība neļauj, tad vērtē, kā rīkoties. Re­dziet, cilvēkiem nav naudas, viena liela daļa jauno paši atsākuši adīt, vismaz savai ģimenei.”

Taujāta, vai tiešām pat tūristi neiepērk suvenīriem tik skaistus adījumus, kundze purina galvu: “Nē! Godīgi sakot, liela daļa nemaz nezina, ka mēs te esam. Viņi pagrozās pa vecpilsētu un dodas prom. Kādreiz, kad mūsu tirgošanās vietiņa bija pārtikas nodaļā, pircēji mūs pamanīja, taču Pārtikas un veterinārais dienests teica, ka no mūsu adījumiem ceļoties putekļi. Taisni vai jāsmejas, skatoties, ka blakus kūciņām un jēlai gaļai stāv kartupeļu maisi, no kuriem, protams, “putekļu nav”,” ar aci piemiedz kundze.

Uz atvadām secinām, ka pircēji labprāt iegādājas lielveikalos pieejamās preces, bet, ja grib piesaistīt tūristus, tad jāspraucas vecpilsētā, kur diemžēl viņas negaidot.