Ziņas

Sabiedrība

Āboli dabai pāri nedara

Neglīti. Dažs dārza saimnieks ābolu pārpalikumu izber mežmalā pie ceļa.Foto: Māris Buholcs

Kāda nikna cēsniece piezvanīja “Druvai”. Bijusi sēnēs tepat piepilsētas mežā un bijusi ļoti pārsteigta, ieraugot ābolu kaudzes. “Nejauši iekāpu puvekļos, piesmēlu zābaku. Apkārt lapsenes. Vai drīkst ābolus vest uz mežu zvēriem? Daži atveduši un izmetuši ar visiem maisiem,” neizpratnē klāstīja dabas mīļotāja.

Ābolu raža dažam dārzā tik liela, ka nezina, kur likt. Daudzi pilsētnieki ved uz ekolaukumu, ne viens vien uz mežu. Aiz Meža kapiem redzamas kaudžu kaudzes, tāpat arī pa ceļam uz Rūcamavotu. “Āboli mežam ļaunumu nenodara, bet tomēr būtiski, kādos daudzumos un kur ber,” saka Valsts meža dienesta (VMD) Centrālvidzemes virsmežniecības Priekuļu nodaļas vecākais mežzinis Māris Sestulis un atgādina, ka, atstājot mežā ābolus maisā, gan dabai tiek nodarīts kaitējums.

“Druva” aprunājās ar dažādiem speciālistiem – vides inspektoriem, medniekiem, pašvaldības policistiem. Ka ābolu vešana būtu kas ļoti slikts, neteica neviens. Lai gan tika atzīts, ka tā ir nelikumīga meža dzīvnieku piebarošana. Tagad savvaļas dzīvniekiem ēdamā pietiek. “Mežacūkām āboli īpaši negaršo, tām tīrumos dažādi gardumi. Stirnām, briežiem ir bauru laiks un citas intereses,” bilst Māris Sestulis, atzīstot, ka cilvēki jau nedomā neko sliktu, ābolus ved uz mežu, domādami, ka dzīvniekiem garšos, kāpēc ļaut, lai tie sapūst mājās.

Izskanēja arī viedoklis, ka pie mežmalā izgāztiem āboliem naktīs mieloties sanāk dzīvnieki. Tie šķērso ceļu. Šāda dzīvnieku koncentrācija var radīt problēmas satiksmes drošībai. Nedrīkstam arī aizmirst par cūku mēri. Āboli var pievilināt mežacūkas vai citus meža iemītniekus, un tie kļūt par mēra pārnēsātājiem.

Bet kur likt ābolus? Ka pilsētnieki tos ved uz mežu, var tikai brīnīties, jo ir ekolaukums. Iespējams, par maz reklamēts. Kur cēsnieki liks rudenī sagrābtās lapas, vai arī vedīs uz mežu, ekolaukumu, vai vakara krēslā mēģinās nodedzināt? To zina tikai katrs pats. Bet vienalga dīvaini – cilvēks iestāda ābeles, kopj, uztraucas, lai pavasarī nenosalst ziedi, bet rudenī ābolus ved sapūšanai.