Ziņas

Sabiedrība

60. vasarā pēc izlaiduma

Balto krādziņu laika salidojumā. Satikušies Cēsu 1. vidusskolas 1956. gada absolventi Vija Caune ( 1. rindā no kreisās), Taiga Rācene, Baiba Grigore, Mārīte Tazāne, Māra Tērauda (2. rindā no kreisās), Juris Ķeviņš, Maiga Birziete, Aina Eglīte, Liene Priedīte, Līga Jursone, Rita Eglīte, Jānis Krieviņš un Maija Vīksna. Foto: Mairita Kaņepe

Cēsniece Mārīte Tazāne arī šogad augustā rīkoja dārza svētkus savā mājā, gaidot skolasbiedrus. Šovasar aprit 60 gadi, kopš 18 gadu vecumā absolvēta Cēsu 1. vidusskola. “Ar pieciem skolasbiedriem esmu mācījusies skolā jau no septiņu gadu vecuma, jo 1945. gadā iestājāmies Cēsu septiņgadīgās skolas 1. klasē.”

1956. gadā Cēsu 1. vidusskolu absolvēja 96 skolēni. Piebalgas ielas savrupnamā uz salidojumu liktenis un veselība bija ļāvusi ar skolasbiedriem pabūt kopā 15 absolventiem. Ceļš uz nu jau tradicionālo ikvasaras tikšanās vietu skolas biedrus veda no Līviem, Raunas, Valmieras un Rīgas.

Salidojuma dalībnieku vidū bija pedagogi, mediķi, inženieri, arī profesionāla sportiste un jūrskolu Rīgā un Kaļiņingradā beidzēji. Algota darba mūžs aiz muguras, bet ne visiem, jo ar pensiju grūti iztikt. Satiekoties absolventi atkal ir sirdī jauni, arī šovasar ar aizrautību tika pārrunāts, kā skolā darīts arī neatļautais un izdevies apmānīt pat visstingrāko skolotāju.

Atmiņas par jaunību uz vairākām stundām lika aizmirst par kaitēm, kas vecumā ir līdzgājējas. Prieks un smiekli, vienaudžu pavilkšana uz zoba – salidojums līdzinājās dzīves eliksīram. Vija Caune veidojusi skolas gadu un salidojumu albumu – vēsturi bildēs. Cēsu 1. vidusskolas 1956.gada izlaiduma dalībnieki grandiozu salidojumu rīkojuši 20 gadus pēc skolas beigšanas. Nākamo skolas absolvēšanas 50. gadā. Tad klasesbiedri sapratuši, ka dzīve skrien pārāk ātri un jāsatiekas katru vasaru. Tā arī notiek.

Šogad dāmas 60 gadus kopš skolas balto krādziņu laika atzīmēja, uz dārza svētkiem ierodoties zilās kleitās ar baltām krādziņām, apāvušas baltas kurpes, kas atgādina par 50. gados nēsātajām un spodrinātajām baltajām tenisa čībiņām. Domas par jauko jaunības laiku uz citām tēmām raisījās, apskatot 1956. gada žetonā smalki iegravētās zīmes. Tad Rita Eglīte atcerējās skolas dienu 1949. gada 25. martā, kurā paguva izlēkt pa klases logu, tas paglāba no izsūtīšanas. Baiba Grigore atminējās, kā ilgu laiku sarakstījusies ar kādu skolasbiedri Sibīrijā. Jānis Krieviņš nopūtās, ka jūrskolu gan beidzis, bet kuģot īsti neticis. Iemeslu meklējumos, kāpēc viņam nedod vīzu piestāšanai citu valstu krastos, jaunais vīrietis devies pat uz čekas namu Rīgā, bet tā arī neticis skaidrībā, kas viņa biogrāfijā “netīrs”. Tā nu kļuvis par kolhoznieku Raunā. Latvijas volejbolā izlases dalībniece Liene Priedīte pratināta tēva dēļ, bet pretī devusi, lai prasa par māti, kura izaudzinājusi. Ko gan var pateikt par tēvu, kuru nav redzējusi kopš trīs gadu vecuma, viņa izsūtīšanas 1941. gadā.

Salidojuma atmiņās varēja just, ka būt jaunam ir jauki, tad to dzīvi tik traģiski neuztver. Būtu labi optimismu saglabāt tagad, vecumdienās. Skaistā augusta diena kopā ar skolasbiedriem bija viens no kādreizējo skolasbiedru gaidītākajiem vasaras notikumiem.