1990.gada 4.maijs, diena, kad pēc ilgiem okupācijas gadiem beidzot demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā LPSR Aug­stākā Padome, paužot tautas gribu, pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, vēsturē ierakstīta spilgti.
Ar deklarāciju tika noteikts, ka tiek atjaunota Latvijas Republika, daļēji spēkā stājas 1922. gada Satversme un sākas pārejas periods līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai. Dekla­rā­cijas pieņemšanai bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 132 no 198 balsīm, par nobalsoja 138 deputāti, viens atturējās, bet 57 balsojumā nepiedalījās.

Atgādināsim, ka Augstākajā Padomē no Cēsu rajona bija ievēlēti četri deputāti: Edvīns Kide (114.vēlēšanu apgabals), Jānis Endele (115.), Druvis Skulte (116.), Jānis Kinna(116.).

Parasti, atzīmējot 4.maiju, deputātus, kas balsoja par Neat­karības deklarāciju, aicina uz svinīgu kopā nākšanu, šoreiz tā nenotiks. Stāstot, kā šogad, šajos apstākļos atzīmēs šo dienu, D. Skulte saka, ka ar dažiem domubiedriem, ar ko tolaik turējās kopā, ievērojot noteikumus, nolikšot ziedus pie Brīvības pieminekļa, aizbraukšot uz kapiem nolikt ziedus Imantam Daudišam, kas arī bija domubiedru pulkā. Nekādas svinības plašākā kompānijā nav plānotas.

J. Endele aicina turpināt aizsākto Baltā galdauta tradīciju: “Uzklāsim balto galdautu 4.maijā kopā ar saviem tuvākajiem! Un ar ticību, jo bez tās nekas nenotiek!”

Atceroties notikumus pirms 30 gadiem, Jānis Endele, kurš toreiz bija balsu skaitīšanas komisijā, saka, ka situācija bijusi itin saspringta, lai arī bijusi pārliecība, ka deklarācijas pieņemšanai balsu vajadzētu pietikt: “Iepriek­šējā vakarā, 3.maijā, sanāca ievēlētie Tautas frontes deputāti, šādas tikšanās notika katru nedēļu. Ieradās arī Mavriks Vulfsons, kuru kā PSRS Augstākās Padomes deputātu uz Maskavu bija izsaucis Gorbačovs. Sarunas laikā Gor­bačovs norādījis, ka gadījumā, ja Neatkarības deklarācija tiks pieņemta, PSRS ar visām iespējām vērsīsies pret to. Situācija kļuva tāda kā dramatiska, daži deputāti vēlējās deklarāciju mīkstināt. Tomēr šaubu nebija, ka balsu pietiks, tomēr, balsis skaitot, pie sevis automātiski skaitījām līdzi, vērojot, kā deputāti balsojuši. Kad tikām līdz 134, pārņēma prieka un atvieglojuma sajūta. Piefiksējām, ka mācītājs Zotovs, kurš bija starp svārstīgajiem, balsojumā atturējās, bet viens svārstīgais deputāts no Latgales tomēr balsojumā nepiedalījās. Pēc gadiem kādā intervijā viņš atzina, ka viņam bijis fiziski bail balsot par, lai gan ar sirdi un dvēseli atbalstījis deklarāciju. Tad devāmies atpakaļ uz sēžu zāli, un komisijas priekš­­sēdētājs Indulis Ozols publiski paziņoja rezultātus, nolasot atsevišķi katra deputāta balsojumu.”

Uz jautājumu, vai kāds no vēlēšanu komisijas zālei kaut kā pavēstījis, ka balsu pietiek, J. Endele saka: “To īsti neatceros, bet, manuprāt, jau pēc mūsu sejām varēja saprast, ka Deklarācija ir pieņemta! Lai arī pagājuši 30 gadi, tās sajūtas grūti vārdos aprakstīt. Tas bija fenomenāls brīnums, kā bez jebkādiem ieročiem izdevās nonākt pie varas. Esmu gandarīts, ka liktenis man bija lēmis atrasties īstajā laikā un īstajā vietā. Es vienkārši darīju to, kas man bija jādara.”

Druvis Skulte atzīst, ka viņam nav bijis šaubu, ka deklarāciju pieņems, tāds bijis noskaņojums. “Uz 4.maija sēdi neviens mūsu deputāts nesaslima, kā dažkārt redzam tagad, kad, nevēloties balsot tā vai citādi, deputāts izvēlas uz konkrēto sēdi saslimt. Toreiz visi bija klāt, jo visi apzinājās, ka šis ir īpašs balsojums. Bija personālais balsojums, nevarēja pēc tam taisnoties, ka nav sapratis vai nejauši nospiedis nepareizo pogu. Katrs skaidri un gaiši pauda savu pārliecību. Man joprojām mājā stāv mana biļetena kopija.”

Kas notiktu, ja balsu tomēr nebūtu pieticis? J.Endele saka: “Par to dažkārt esmu aizdomājies, un atbildes nav… Kas mēs šodien būtu, ja balsu būtu pietrūcis? Jā, situācija nebija vienkārša. Lai arī Augstākās Padomes vēlēšanas bija demokrātiskas, tajās piedalījās gan tie, kuri te bija iebraukuši labākas dzīves meklējumos padomju laikos, gan Latvijā esošo karaspēka daļu pārstāvji, kuriem pateica, par ko jābalso. Deputātu vidū netrūka vīru ar uzplečiem, kuri latviski neko nesaprata. Taču laikam bijām sagaidījuši savu brīvības mirkli. Iespējams, jāpaiet ilgam un grūtam laikam, lai alkas pēc brīvības kļūtu organiskas un šādi realizētos. Protams, šajos trīsdesmit gados arī gājis visādi, bet galvenais ieguvums, ka esam savā neatkarīgā valstī, esam aizsargāti, pateicoties NATO un Eiropas Savienībai. Mums tas jānovērtē un jāsargā!”
Druvis Skulte: “Ja balsu nebūtu pieticis, bija jau izstrādāts plāns B, taču līdz tam nevajadzēja nonākt. Ja kaut ko dari ar sirdi un dvēseli, ja iesaisties procesos kā tolaik Tautas frontē, rezultātam ir jābūt.”

Arhīvos saglabājušās fotogrāfijas un kinokadri, kuros redzams, kā deputāti pēc sēdes iznāk no ēkas, kur tos sagaida gavilējošs pūlis, visi dodas uz Daugavmalu, kur bija pulcējušies ļaužu tūkstoši, plīvoja neskaitāmi sarkanbaltsarkanie karogi. Izskanēja deputātu uzrunas, Vidzemes deputātu vārdā runāja Druvis Skulte.

“Pat zinot rezultātu, brīdis, kad tika paziņots, ka deklarācija pieņemta, bija ļoti īpašs. Un, protams, tā emocionālā sagaidīšana, iznākot no ēkas, un milzīgais ļaužu pūlis krastmalā, kurš man bija jāuzrunā Vidzemes deputātu vārdā. Žēl, ka nekur neesmu manījis kino, video kadrus no manas uzrunas, nav arī foto liecību. Varbūt kādam ir zināms par tādām, būtu ļoti priecīgs to redzēt.

Atceros, runā uzsvēru, ka tagad mums jāuzrunā arī tie, kuri nesaprot, kas šodien ir noticis. Tie, kuri negrib saprast, protams, nesapratīs, bet netrūkst to svārstīgo, un svarīgi uzrunāt viņus, lai mūsu uzvara būtu arī viņu uzvara.”